Valcēnietis Arturs Klots ir viens no diviem Latvijas parabobslejistiem un viens no labākajiem pasaulē. Laikrakstā “Ziemeļlatvija” par viņa sasniegumiem rakstīts vairākkārt. Par tiem lasot, rodas sirrēla sajūta, lepns apjukums un milzum daudz jautājumu par to, kāds ir bijis Artura ceļš līdz izvēlētajam sporta veidam. Kāda ir viņa ikdiena, treniņu process starp sacensībām un sacensību laikā.
Ar Arturu tikos viņa mājās Valkā, laikā pirms došanās uz sacensībām Šveicē St. Moricā. Ja lasiet rakstu avīzē dienā, kad tā iznākusi, iespējams tieši šobrīd Arturs dodas trasē, lai sasniegtu jaunas virsotnes. Sarunā Arturs atklāja, ka St. Moricas trasē viņš bijis jau iepriekš.
– Kādas gaidas, ņemot vērā, ka tev jau ir bijuši starti šajā trasē?
– Jābrauc un jāuzvar. Es pieņemu, ka lielajā sportā visi līdzīgi domā. Diez vai kāds brauc ar mērķi – būšu tūrists, paskatīšos.
– Parabobslejā starp sportistiem ir draudzīgas attiecības?
– Draugs tu esi tik ilgi, kamēr nav sākušās sacensības. Laikā starp sacensībām mēdzam dalīties pieredzē, bet pilnībā visu, protams, neviens neatklāj. Ir pieredze, kad dažādas komandas savā starpā sadarbojas. Tomēr sacensību laikā katrs vairāk pats par sevi.
– Latvijā jūs esat divi parabobslejisti. Vai mēdzat trenēties kopā?
– Jā, mēdzam, bet ļoti reti. Mums pat ir viena trenere – Vita Kotāne. Vasarās mēs katrs savā Latvijas stūrī trenējamies ‒ es Valkā, viņš Jūrmalā. Esmu iegādājies saviem treniņiem trenažierus. Vienu no tiem iegādājos pats, pārējos ‒ par Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijā skolēnu labdarības akcijā saziedotajiem līdzekļiem. Trenažieru zāli esmu iekārtojis vienā no istabām. Treniņu aprīkojums maksā ļoti dārgi, tāpēc esmu ļoti pateicīgs skolai par atbalstu.
– Vai starp sacensībām, laikā, kad esi Latvijā, notiek treniņi trasē?
– Jā. Pa retam aizbraucam patrenēties uz Siguldas trasi, lai gan parabobslejistiem tā nav gluži pielāgota. Izmaiņas tiek veiktas ļoti lēnām. Domāju, ja Kristaps Kotāns (treneres Vitas Kotānes dēls, Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas Parasporta komitejas vadītājs ‒ red.) vairāk būtu uz vietas, Siguldā viss notiktu ātrāk. Viņš mums arī organizē treniņus Siguldas trasē, kad pats ir Latvijā. Liels mīnuss ir arī tas, ka parabobslejam aizvien nav piešķirts Paraolimpiskais statuss. Biju uzstādījis mērķi piedalīties 2022. gada Paraolimpiskajās spēlēs Pekinā, bet tas nebūs iespējams, jo šis sporta veids netika iekļauts. Ar nepacietību gaidu vasaru, kad tiks lemts par parabobsleja iekļaušanu vai neiekļaušanu 2026. gada Paraolimpiskajās spēlēs Itālijā, Milānā un Kortīnā d’Ampeco. Lemj par labu tām disciplīnām, kur iespējams piesaistīt lielāku finansējumu un skatītāju uzmanību.
– Vai paraboblejā arī ir kāds iedalījums – kvalifikācijas?
– Paraboblejā vismaz pagaidām sievietes un vīrieši ir vienā grupā. Nevar zināt, kā būs tad, ja šis sporta veids tiks iekļauts Paraolimpiskajās spēlēs. Parabobsleja disciplīnā, kurā startēju es, viss ir sataisīts tā, ka pats noteicošais ir stūrēšana – rezultātu nosaka tas, kā tu izbrauksi trasi, jo bobu trasē iestumj īpašs palaidējmehānisms.
Kopumā cilvēku ar kustību traucējumiem sportā grūtības ir ar kvalifikācijām. Ir atšķirīgas traumas. Ja parabobslejā izdomātu mehānismu, sistēmu, ka sportists pats iestumj trasē bobu, tad uzreiz sportistus nāktos dalīt ļoti daudz grupās. Tad tas viss kļūtu sadrumstalots un paliktu nebaudāms skatītājiem. Citi sporta veidi ir tādi, kur ir tik daudz grupu, ka katrā ir pa vienam diviem sportistiem. Mums ir tā, ka ir viena vienīgā grupa, kur visi brauc kopā. Protams, ka ir minimālie klasifikācijas kritēriji, lai būtu pārliecība, ka sportists tiks galā ar boba vadīšanu. Sievietēm varētu tikt veidota sava grupa, ja nākotnē būs pietiekami daudz dalībnieču.
– Vai tev ir bijusi doma mēģināt vēl kādu sporta veidu, piemēram, lodes grūšanu?
– Es neesmu apsvēris šādu domu. Cilvēkiem ar kustību traucējumiem sportā ir tā, ja tu gribi trenēties profesionāli, tev jābrauc uz Rīgu. Es negribu prom no Valkas, esmu pie šejienes pieradis. Te man ir pašam sava trenažieru zāle. Valkas novada dome palīdzēja sakārtot mājas pagalmu. Šeit ir mani draugi, kuri nekad neatsaka palīdzību – ja nepieciešams, palīdz mājas darbos, aizved līdz lidostai, kad jādodas uz nākamajām sacensībām.
– Ko tu dari brīvajā laikā un kā uztver parabobslejista karjeru – kā darbu vai hobiju?
– Brīvajā laikā spēlēju datorspēles, bet parabobslejista karjeru uztveru nopietni – kā darbu, jo mans mērķis aizvien ir startēt Paraolimpiskajās spēlēs.
– Vai esi saņēmis atbalstu no valsts puses par sasniegto?
– Jā, pagājušajā gadā man piešķīra 5000 eiro par aizpagājušā gada sasniegumiem. Valsts attieksmi pret sporta jomu un valsts patriotismu kopumā šķiet ļoti labi ataino tas, ka svinīgajā ceremonijā visiem sportistiem, ne tikai parasportistiem Latvijas simtgadē Saeimā pasniedza apbalvojumu – simtgades nozīmīti ar Latvijas valsts karogu, kurai aizmugurē bija rakstīts made in China. Latvijas valsts simtgade taču ir tikai vienu reizi un Latvijā ir tik daudz kalvju – varēja šādam notikumam par godu ko īpašāku sarūpēt. Jocīga attieksme.
– Tu esi mācījies Sociālās integrācijas valsts aģentūras profesionālajā vidusskolā Jūrmalā par elektrotehniķi. Vai tu uz turieni devies tāpēc, ka tevi interesēja šī joma vai tāpēc, ka skola paredzēta cilvēkiem ar invaliditāti?
– Valkas sociālā darbiniece man ieteica šo skolu. Vispār jau es gribēju mācīties par programmētāju, bet tajā gadā nenokomplektēja grupu. Jā, un noteicošais bija, ka tā ir piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem.
– Ņemot vērā pieredzi, ka esi arī spēlējis ratiņbasketbolu, kas ir komandas sporta veids, un tagad pārstāvi individuālo sporta veidu, kurš tev patika labāk? Esi komandas spēlētājs vai individuālists?
– Man vienalga – galvenais man bija kaut ko darīt. Sportošana man ir pašsaprotama lietas – tas no bērnības, kad kopā ar draugu Robertu Koopu gājām uz vieglatlētikas treniņiem pie Nadeždas Blūmas. Treniņos darīju visu, ko lika, vairāk skrēju krosu. Ar draugu Raiti Gocentas (viņš ir no Lietuvas, uz Latviju brauca pie vecvecākiem skolas brīvlaikos) pa vasarām braukājām uz Valkas BMX trasi, Zāģezeru peldēties, bet ziemā slēpojām un slidojām.
– Kā tu nonāci līdz disciplīnai – parabobslejs?
– Skolā spēlēju ratiņbasketbolu pie trenera Kristapa Kotāna. Viņa tētis bija bobslejists, un, kad Kristaps uzzināja par pirmo cilvēkiem ar kustību traucējumiem pielāgoto monobobu, viņš piedāvāja pamēģināt. Aizbraucām uz Austriju, Igls trasi, un pamēģinājām.
– Kā tas notika? Vai tev bija kādas zināšanas, sapratne par to, kā bobu vadīt?
– Nebija gan. Šī trase ir diezgan viegla, un mūs palaida nobraukt no zemākā starta. Tur nav iespējams apgāzties, ja vien tu nesadari baigākās muļķības. Pirms brauciena mums izstāstīja, kā bobu vadīt, tas tiek darīts ar svirām. Pirmajā reizē braucot, protams, neko daudz nesapratu, kā ko darīt, bet nobraucām lejā uz visām četrām. Viss kārtībā – braucam tālāk.
– Ar kuru reizi rodas sapratne par to, kā ko darīt, lai nobrauciens būtu ātrāks?
– Pēc sestā septītā brauciena jau sāk sanākt labāk, bet sapratne veidojas pēc kādiem divdesmit nobraucieniem. Pēc simts braucieniem jau jutos droši un pārliecinātāks.
– Vai tevi mēdz mocīt pirmsstarta stress?
– Man nav tik traki. Ir daži sportisti, kuriem fiziski kļūst slikti un pat vemj, citi trīc no uztraukuma ‒ tas kā kuram. Protams, neliels satraukums ir. Pirms starta un trasē katrs ir savā planētā – tik sakoncentrējies, ka apkārtējos pat neievēro. Reizēm ir bijis tā, ka tu nobrauc lejā un pat neatceries, kas kā tika darīts.
– Kas tev traucē parādīt labāko sniegumu?
– Nav tādu lietu, kas man ļoti traucētu – galvenais ir sakoncentrēties uz darāmo. Ja sāc pievērsties kaut kam citam, piemēram, ja kāds pirms starta kaut ko pajautā un sanāk aizrunāties, tas var iztraucēt un tad neizdodas ar 100% atdevi nobraukt.
Sacensībās palīdz arī draudzīgās attiecības komandā. Vienmēr līdzās ir trenere Vita Kotāne, ar kuru kopā vingrojam, iesildāmies pirms startiem.
– Kāds ir tavs ikdienas ritms?
– Tāda ļoti noteikta ritma nav. Pēdējā laikā trenējos aizvien vairāk. Iepriekš traucēja iegūtie pušumi, kuru dēļ nevarēju daudz sēdēt. Tos man slimnīcā saārstēja, tagad varu atsākt aktīvākus treniņus. Ja veselība ļauj, trenējos katru dienu. Ir labi, ja izveidojas ritms, tad ir vieglāk. Tiklīdz sāc kaut ko izlaist, ir uzreiz grūtāk saņemties.
– Treniņprogrammu tev nosaka trenere?
– Esmu ļoti daudz reižu trenējies un zinu, cik daudz un kas man jādara, jūtu, cik vajadzīgs. Principā daru visu to, ko skolā vieglatlētikas treniņos esam darījuši, komandu treniņos ar Vitu un arī fizioterapeitu.
– Jums ir treniņnometnes?
– Varētu teikt, ka atsevišķi tādu treniņnometņu nav. Problēma visur viena – nauda, daudz ko ietekmē finansējuma daudzums. It īpaši tagad esot izmainīts likums, ja tu sponsorē sportu, sportistus, tad tev nepienākas nodokļu atvieglojumi, kā tas bija agrāk.
– Kādam jābūt sportistam, kas nepieciešams, lai sasniegtu panākumus?
– Viss atkarīgs no cilvēka, kādi ir tavi draugi, no cilvēkiem, kurus satiec. Man daudz ir palīdzējuši gan draugi, gan trenere. Galvenais ir nebaidīties un darīt, it īpaši, ja tev patīk tas, ko dari. Galvenais neapstāties!
augstākie sasniegumi
2016. gadā 3. vieta Pasaules čempionātā parabobslejā
2017. gadā 1. vieta Pasaules čempionātā paraboblejā un 1. vieta Eiropas čempionātā parabobslejā
2018. gadā 1. vieta Pasaules čempionātā parabobslejā
2019. gadā 3. vieta Eiropas čempionātā parabobslejā
