Pēc bēbīšu skolām (vietām, kur savu mammu vai citu tuvinieku pavadībā satiekas mazuļi, kuri vēl neapmeklē bērnudārzu) ir pieprasījums, arī Smiltenē.
Ir dzirdēts viedoklis, ka visvairāk šādas skoliņas domātas mammām, jo viņām ir iespēja izrauties no mājām, satikties ar citu mazuļu vecākiem un dalīties pieredzē par kopīgām lietām. Taču mammas stāsta arī to, – ja paziņu lokā nav bērnu līdzīgā vecumā, mazulim mājās divatā ar mammu kļūst garlaicīgi, viņš grib redzēt pasauli un satikt vienaudžus.
Smiltenē nav gluži bēbīšu skolas ar šādu nosaukumu, taču mammām un viņu mazajiem bērniņiem ir dota iespēja reizi nedēļā satikties nodarbībās “Skanīgais un radošais bērnu rīts”, kas katru trešdienu notiek Smiltenes novada bibliotēkas bērnu apkalpošanas nodaļā (bērnu bibliotēkā).
Šo pasākumu pēc pašu iniciatīvas aizsāka pāris mammas, tagad nodarbības pārņēmusi un turpina vadīt Indra Grīnberga – trīs bērnu mamma no Vidzemes ciema Smiltenes pievārtē, bijusī valmieriete, kura Smiltenes novadā dzīvo 10 gadus un pieņēmusi Smilteni kā savu pilsētu.
“Skanīgo un radošo bērnu rītu” bērniem līdz četru gadu vecumam viņa vada jeb koordinē no 2019. gada septembra, bet pirms tam uz nodarbībām veda savu jaunāko meitu Viktoriju Ievu.
– Kāpēc radās ideja par šādām nodarbībām?
Indra Grīnberga: – Iespēju satikties jaunajām māmiņām un viņu bērniņiem Smiltenē aizsāka divas citas mammas (smiltenietes Baiba Jāņkalne un Inga Sīle – redakcijas piezīme), taču viņām atsākās darbs. Gāju uz nodarbībām ar savu jaunāko meitu, meitenes zināja, ka man ir saistība ar bērniem, mācos par pirmsskolas un sākumskolas skolotāju, un piedāvāja man turpināt vadīt nodarbības. Arī pašai bija līdzīgas domas, tāpēc piekritu, vienīgi mazliet pamainīju nodarbību norisi. Man ir trīs bērni – vecākajai meitai Martai Emīlijai ir 13 gadi, dēlam Rinaldam – septiņi, jaunākajai meitai Viktorijai Ievai – trīs. Tāpēc daudz zinu par bēbīšu skoliņām, esmu uz tām vedusi savus bērnus, un ir pieredze, kā organizēt nodarbības. Gribu ieviest vēl izmaiņas, rosināt aktīvāku darbošanos, jo vienu gadu vecam bērnam ir grūti nosēdēt pusstundu uz vietas. Mēs pārsvarā sēžam un dziedam dziesmas, bet tie, kuri jau staigā, skrien projām. Ir viena dziesmiņa, kuras laikā jāpieceļas kājās – mammas sēž, bet mazie kopā lēkā un dejo, viņiem ļoti patīk. Līdz viena gada vecumam, kamēr bērns neskrien, viss ir kārtībā, mamma var turēt viņu klēpī un sēdēt, bet, kad jau ir pāri gada vecumam, bērniem gribas aktīvāku nodarbību, viņiem vairs sēdēšana neder. Tāpēc man ir doma sadalīt nodarbības divās grupās – bērniem vecumā līdz vienam gadam un vecākiem par gadu.
– Ko nodarbībās darāt tagad?
– Sākumā ir muzikālā daļa – dziedam dziesmiņas un skaitām pantiņus. Pēc tam sākas radošā nodarbība – aplicēšanas, griešanas, līmēšanas, krāsošanas tehniku apgūšana, uz ko paliek arī lielākie bērni. Trenējam roku pirkstiņu muskulatūru. Piemēram, nesen plēsām avīzes, no strēmelēm līmējām un veidojām apsnigušus kokus.
– Kādu jūs redzat mammu un bērnu ieguvumu no šādām nodarbībām un no bēbīšu skolām? Socializēšanos?
– Manuprāt, vairāk to vajag mammām, lai viņas izrautos no ikdienas, lai kāda diena būtu citādāka, nevis visas vienādas. Mammām tā ir iespēja savā starpā parunāties, apmainīties ar padomiem par bērnu audzināšanu, no savas pieredzes ieteikt, ko darīt, ja bērnam ir iesnas un klepus un tamlīdzīgi. Domāju, arī bērni ir ieguvēji, viņi kļūst drošāki, vairs tā nebaidās no svešiem cilvēkiem – sākumā daži bērniņi bija bailīgāki, bet tagad viņi pienāk man klāt un iedod “pieci”. Vēl viņi mācās padalīties ar mantiņām, un, kad aizies uz bērnudārzu, tad daļēji zinās, ka grupiņā būs spēlēšanās un citas aktivitātes kopā ar bērniem.
– Jūsu vadītās nodarbības ir bez maksas. Tas ir jūsu hobijs?
– Sirdsdarbs! Pat nezinu, kā lai to nosauc. Tā kā Inga un Baiba bija iesākušas, mēs sadarbībā ar bērnu bibliotēku to turpinām. Bibliotēka dod telpas, paldies par to! Nodarbībām vajadzīgos materiālus gādāju pati, no saviem iekrājumiem. Kad tie beigsies, tad būs jādomā cits risinājums.
– Jums ir pieredze trīs bērnu audzināšanā. Ko mammai, ar mazu bērnu dzīvojot mājās, visvairāk būtu nepieciešams viņam dot?
– Spēlēt kopā dažādas spēles. Bērnam ir svarīga vecāku uzmanība, lai tā viņam būtu. Nevis vienkārši lai mamma ir fonā un dara savus ikdienas darbus, bet lai viņa darbojas ar bērnu un ir pievērsusies viņam. Citādi labāk, lai bērns iet uz bērnudārzu, nevis sēž mājās pie televizora, jo bērnudārzā viņš mācās komunicēt ar citiem. Protams, cits gadījums ir tad, ja mamma ir aktīva un pati savu bērnu visur ved.
– Darba likums darbiniekam nosaka tiesības uz pusotru gadu ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu. Kādreiz tie bija trīs gadi. Tagad vecāku pabalsta izmaksa beidzas, kad bērnam aprit 1,5 gadiņi, un mammai un tētim viņš tik maziņš jau jāliek bērnudārzā. Kā jūs vērtējat šādu valsts politiku un attieksmi?
– Domāju, ka tas nav pareizi, jo, manuprāt, bērns ir gatavs komunikācijai ar citiem cilvēkiem no trīs gadu vecuma. Taču ir arī tā, ka mammas pašas vēlas tikt ārā no ikdienas rutīnas un tiecas uz darbu, vai arī, ja vēl vēlētos sēdēt mājās ar bērniņu, tad ir spiestas sākt strādāt ātrāk, jo ģimenei vajag naudu. Es jaunāko meitu Viktoriju dārziņā palaidu no divu gadu vecuma, jo pienāca rinda, taču uz dārziņu viņa gāja tikai vienu vai divas reizes nedēļā.
– Smiltenes novads nesen saņēma balvu kā “Ģimenei draudzīgākā pašvaldība 2019” Vidzemes reģionā. Vai jūs kā trīs bērnu mamma izjūtat šādu draudzīgumu? Vai Smiltenē ir, kur aiziet kopā ar bērnu, ja viņš neiet dārziņā?
– Vienreiz par šo tēmu aptaujāju citas mammas. Atbildēs bija norādītas mūsu nodarbības bērnu bibliotēkā, spēļu istaba kafejnīcā – bistro “Trīs pipari un kūkas”, rotaļu laukums un āra trenažieri pie Tepera ezera, kur var pavadīt dienu jaukā laikā. Mana vecākā meita dejo “Dindaros” un deju studijā “Kristāls”, dēls trenējas BMX. Smiltene ir draudzīga vieta ģimenēm ar bērniem, jo viņiem ir, ko darīt. Vismaz es neesmu sastapusies ar grūtībām. Novada pašvaldība arī atbalsta daudzbērnu ģimenes finansiāli, piešķirot atlaides ēdināšanai. Tas, ko es vēl gribētu Smiltenē, ir rotaļu istaba bērniem, kur varētu rīkot arī ballītes. Mammas šādā rotaļu istabā varētu atstāt uzraudzībā savus bērniņus, kamēr pašas aiziet pie friziera vai kur citur. Tas ir mans nākotnes mērķis, uz ko tiekties.
– Ko darāt šobrīd?
– Auklēju savus bērnus, gatavoju ēst, tīru māju. Darba pietiek. Reizēm kā SOS auklīte pieskatu citus bērnus. Ir doma nākamā gada rudenī pabeigt studijas augstskolā un iegūt pirmsskolas un sākumskolas pedagoģes kvalifikāciju. Palikusi tikai “astīte”, bet pagaidām augstskolā man ir beztermiņa atvaļinājums. Izvēlējos mācīties par bērnudārza skolotāju, jo bērni man vienmēr ir patikuši. Kad vēl dzīvoju Valmierā un mācījos skolā, pieskatīju bērnus, lai nopelnītu kabatas naudu. Tagad gan saprotu, ka bērnudārza vide, kur grupiņās ir daudz bērnu, nav īsti man. Man labāk patīk strādāt ar bērniem individuāli vai ar grupiņu, kurā nav vairāk par 10 bērniem, tāpēc arī domāju par savu rotaļu istabu bērniem.
– Veikalu plauktos un internetā bērniem tiek piedāvāts daudz labu rotaļlietu mazuļu attīstībai, pirkstiņu veiklībai, taču, kad vecāki tās nopērk, mazuļi nemaz tik ļoti nealkst ar tām spēlēties, viņus vairāk interesē katli, pannas, putekļsūcēji un tamlīdzīgi.
– Jā, rotaļlietas ir skaistas, bet bērnu tās interesē pirmajā dienā pēc nopirkšanas, pēc tam mantas stāv stūrī. Bērns ar tām nespēlējas, jo tā nav ikdiena. Ikdienā viņš redz, ka mamma vāra ēst, mazgā traukus, bet ar mantām mamma nespēlējas. Arī telefonu bērnam vajag tāpēc, ka mamma vai tētis pie tā sēž. Tātad tas ir kaut kas interesants.
– Tātad, ja mamma grib, lai bērns spēlējas ar rotaļlietām, arī viņai ar tām jāspēlējas.
– Tieši tā. Ja mamma liks klučus, tad arī bērns to darīs, bet, ja mamma būs virtuvē, arī bērnam vajadzēs virtuvē. Viņš redz, ko dara mamma vai tētis, vai citi ģimenes locekļi, ar kuriem viņš ir kopā ikdienā. Ja vecāki mazgā traukus, arī bērns grib mazgāt traukus un atnes savus leļļu traukus. Ja mamma lasīs grāmatu, arī bērnu interesēs grāmatas. Bērni grib darboties kopā ar vecākiem. Ko pieaugušie dara ģimenē, to dara arī viņu bērni.
– Tātad, lai cik aizņemtas ar darbiem un nogurušas būtu mammas, savam bērnam atrast laiku vajag vienmēr un padarboties kopā ar viņu?
– Protams. Kad bērni ir pavisam mazi, grūtākais ir tikt galā ar dienas darbiem. Arī man kaudzē krājās nemazgāti trauki un nemazgāta veļa. Galvenais bija uztaisīt ēst, lai ģimene ir paēdusi. Tajā vecumā nepaņemsi bērnu līdzi mazgāt traukus, viņš grib, lai tu ar viņu runājies, velti viņam uzmanību. Tagad, kad jaunākā meita paaugusies, jau ir vieglāk. Mēs mājās dziedam, spēlējam spēles. Tagad bērnus pārsvarā interesē pirktās spēles, bet kādreiz veidoju tās pati. Piemēram, olu iepakojuma kastē iegriezu caurumus, izkrāsoju ar guaša krāsām un bērniem kastē bija jāmet bumbiņas. Vai arī uz grīdas ar izolācijas lenti novilku vilciena sliedes, un meita pa tām braukāja ar vilcienu. Tad vēl mums bija pudeļu boulings –1,5 litru pudelēs ielēju ūdeni un bērniem, metot bumbu, tās bija jānogāž. Mazākiem bērniem var iedot šķirot dažādu krāsu pupiņas vai pa krāsām sašķirot klučus. Kad lieku drēbes veļas mašīnā, palūdzu bērniem tās sašķirot pēc krāsām, un viņi ir ideāli šķirotāji.
– Vajag tikai idejas, ko darīt?
– Daudz ideju ir pinterest (interneta vietnē – redakcijas piezīme). Un vēl esmu ievērojusi, – ja vecāki paši taisa kādu spēli un bērni līdzdarbojas procesā, tad viņiem daudz interesantāk ir darboties ar to, ko viņi paši ir taisījuši. Viktorijai gan topā šobrīd ļoti ir lelles, bārbijas, taču tik un tā viņa vairāk laika grib pavadīt kopā ar mammu, staigā no aizmugures un prasa, ko mamma šodien darīs.
– Kas ir grūtākais, audzinot trīs bērnus?
– Maniem bērniem ir liela vecuma starpība, tāpēc neizjūtu grūtības. Dzīvesbiedrs ir gādīgs, un tam ir liela nozīme. Esam draudzīga, sabiedriska ģimene. Patīk visur kur braukt. Divas reizes gadā ceļojam uz tālākām vietām.
– Kas, jūsuprāt, ir galvenais, audzinot bērnus?
– Uzklausīt bērna domas un tad viņam izstāstīt savu pieredzi. Tas gan attiecas uz jau lielākiem bērniem. Es lasu padomus, bet vairāk ieklausos savā sirdī, jo, manuprāt, iekšējā balss ir pareizākā. Piemēram, tagad mazākā meita sākusi gulēt savā gultā otrā istabā, – izdomāja pati, ka tam ir gatava, bet pirms tam gulēja man blakus. Prasīju: “Tu gribi iet gulēt savā istabā savā gultiņā?” – “Jā.” – “Kādu segu gribēsi? Ar Elzu, poniju vai kādu citu multeņu tēlu?” – “Ar poniju.” Pasūtīju internetā segu ar poniju un teicu meitiņai: “Re, kur tev gultas veļa ar poniju.” Un viņa aizgāja gulēt otrā istabā, savā gultā bez problēmām. Tāpat ir ar radināšanu uz podiņa. Bērns pats izdomā, kad gribēs to darīt, nevis darīs to tad, kad grāmatā rakstīts. Vecākiem ir tikai jārunā ar bērnu, jāsagatavo viņš šim procesam, un bērns kaut kādā brīdī to arī pieņem.
– Katrs bērns ir individualitāte, tāpēc norādes, kādā vecumā jāsāk sēdēt, rāpot, staigāt un tā tālāk, nav akmenī iekaltas.
– Tieši tā. Viens lido zemāk, otrs augstāk, trešais tālāk – kā taurenis vējā, un katrs taurenis ir skaists. Arī bērniņi ir dažādi, bet visi ir skaisti. Katrai mammai iedeva tādu bērniņu, kādu viņa ir pelnījusi.
– Un kāda, jūsuprāt, ir laba mamma?
– Grūts jautājums. Tāda, kas mīl savu bērnu un, ja viņa mīl, tad to galveno, kas bērnam vajadzīgs, arī viņam iedos. Bet par to vajadzētu padomāt, kas ir laba mamma. Vecākās meitas draudzenes teikušas meitai: “Tev gan ir laba mamma.” Prasu, ar ko esmu laba, bet viņa man neatbild. Tā nav, ka es saviem bērniem visu iedodu un pasniedzu uz paplātes. Lietas ir jānopelna ar darbiem, ar piepalīdzēšanu mājās, labām sekmēm skolā. Katram ir savs pienākums, un, ja bērni paši dara darbiņus, tad mammai ir vairāk laika priekš viņiem.
