Svarīgākais jāpatur atmiņā

Pieļauju, ka daudzi kādreiz dzīvē ir nonākuši situācijā, kad šķietami kāda daļa no dzīves ir izdzēsta. Nē, te es nedomāju plostošanu vai atmiņas zudumu, bet gan ķibeles, kas var atgadīties ar modernajām tehnoloģijām, kas glabā informāciju. Tie ir dokumenti, atskaites, fotogrāfijas un tā tālāk. Pēdējo gadu laikā man datoram vairākkārt ir “nobeidzies” cietais disks un informācija nav atjaunojama. Tā gadās, nebūtu jau nekas, bet vienīgi žēl fotogrāfiju no dzīves svarīgākajiem mirkļiem, ārzemju ceļojumiem, ģimenes svinībām. Tās vienkārši pazuda nebūtībā.

Tobrīd devos uz datorsalonu interesēties, vai ir kas labojams. Tur man pavaicāja, cik svarīgi ir šie dati. Datus varot atgūt, bet tas maksāšot trīsciparu skaitli. Apdomājos un atteicos no pakalpojuma. Tā man bija laba mācība, ka uz modernajām ierīcēm ne vienmēr var paļauties. Tāpēc tagad reizi gadā veicu informācijas rediģēšanu – pārskatu datoru, telefonu, atlasu būtiskākās fotogrāfijas, kuras nosūtu drukāšanai. Viss ir vienkārši izdarāms internetā. Tad uz telefonu atnāk īsziņa, un varu doties uz pakomātu pēc paprāvas bilžu kaudzītes. Un tad jau sākas jaukākais uzdevums – pareizā notikumu secībā sakārtot bildes albumā.

Tobrīd arī aizdomājos, ka varbūt tomēr pietiek ar atmiņām, ko varam paturēt prātā. Jo pašas svarīgākās sajūtas jau paliek kaut kur dziļāk nekā tikai fotoaparātā. Tagad daudzi dodas iemūžināt rudens krāsainību dabā, taču tikpat svarīgi izbaudīt pašu procesu, uztvert sajūtas un izpaust emocijas. Tas pat būtu daudz vērtīgāks ieguvums. Nav svarīgi, vai tā būtu pastaiga, sēņošana, vai brīvdabas pasākums. 

Tā kā kabatā pa rokai vienmēr ir tālrunis, varam fotografēt uz nebēdu visu, kas pagadās ceļā. Līdz ar ieradumu – piefiksēt katru dzīves brīdi – cilvēkiem ir tendence arī daudzkārt pārdzīvot skumīgos brīžus. Tā, piemēram, var diskutēt par autoavāriju iemūžināšanu, ugunsgrēku fotografēšanu un tamlīdzīgi. Vai ir vajadzība vēlreiz un vēlreiz atgriezties skumīgajos brīžos, ja šādas fotogrāfijas kaut kādu iemeslu dēļ glabājas datorā vai telefonā un bieži vien “uzpeld” acu priekšā nepiemērotā brīdī? Tas ir katra paša ziņā.

Interesanti arī pavērot, ar kādām bildēm cilvēki ir gatavi dalīties ar pārējiem dažādos sociālajos tīklos. Kādam uzmanības centrā ir ziedošs dārzs, citam mājdzīvnieki, bērni un pat vakariņās pasniegtais ēdiens. Jā, laiki ir mainījušies un nevienam vairs nav jādodas ciemos pie drauga, lai kopā ar viņu pāršķirstītu iekrātās bildes ar kādiem zīmīgiem notikumiem. Atliek atvērt datoru vai telefonu ar interneta pieslēgumu un viss ir kā uz delnas. Taču jāpatur prātā, ka fotogrāfijas un ieraksti – kur bijuši, ko ēduši, kur ceļojuši, ko nopirkuši, kas mugurā ‒ ir centieni veidot par sevi kādu noteiktu tēlu – parasti pozitīvu, veiksmīgu un gudru. Reizēm tas var būt oriģināls un savdabīgs, taču tas ir un paliek tikai tēls, nevis cilvēka patiesā būtība.