Inga Karpova
Daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir radi, draugi un kolēģi Ukrainā, Krievijā un Baltkrievijā. Izmantojot šos personīgos kontaktus, ir svarīgi pārsūtīt informāciju par notikumiem Ukrainā saviem radiem, draugiem Krievijā un Baltkrievijā, jo krievi un baltkrievi spiesti dzīvot informācijas vakuumā, dzirdot tikai vienas puses – agresoru valstu – teikto par notiekošo.
Valkas pilsētas kultūras nams bija viena no pirmajām sabiedriskajām ēkām novadā, pie kuras izlikts Ukrainas valsts karogs. Turklāt kultūras nama darbinieki laipni sagaidīja un pieņēma iedzīvotāju un uzņēmumu ziedotās mantas. Pirmā palīdzības krava jau trešdien vakarā devas no Valkas uz Polijas–Ukrainas robežu.
Atbalstu Kijevas akadēmiskā teātra mākslas meistardarbnīcas “Suzirja” kolēģiem izteicis Valkas pilsētas teātra režisors Aivars Ikšelis, kurš ir arī kultūras nama direktors. Viņš piekrita “Ziemeļlatvijas” aicinājumam pastāstīt par valcēniešu ilggadējiem draugiem no teātra kolektīviem Ukrainā, Krievijā un Baltkrievijā. Līdz šim Valkas teātris vairākkārt bijis uzaicināts uz teātra festivāliem visās trijās valstīs, kuros iegūtas ne tikai uzvaras balvas, bet arī draugi un domubiedri. Aivars stāsta, ka savā telefonā pirmo ziņu par karu Ukrainā saņēmis naktī uz 24. februāri pēc pulksten pieciem rītā. Pēc tam sekoja zvans no kolēģa Sergija Ziberova no Kijevas. Viņš man agrā rīta stundā teica: “Aivar, ir sācies karš!”
“Sēdēju gultā un nesapratu vispār neko. Tam visam negribējās ticēt. Es kā cilvēks emocionāli salūzu, kad redzēju, kā kādā Ukraiņu ciematā, kas ir tikpat liels kā mūsu Latvijas mazpilsētas, karā nogalinātu puisi visi ciemata iedzīvotāji pavadīja pēdējā gaitā, nometušies ceļos ielas malā. Teikšu godīgi, nevainoju nevienu teātrinieku, jo viņiem Krievijā un Baltkrievijā ir ļoti sarežģīti saņemt patiesu informāciju par šo karu. Katru nakti trijos savā telefonā saņemu informāciju no Ukrainas, un to pārsūtu kolēģiem un draugiem uz Krieviju un Baltkrieviju. Manā telefonā veidojas šī kara vēsture. Kijevas virzienā jau lidoja krievu raidītās raķetes, bet mani draugi teātrī Ukrainā vēl mēģināja lugu. Tikai pirms divām dienām (saruna ar Aivaru notiek 2. martā) pārtrauca mēģinājumus. Ukraiņi raksta, ka Ukraina ir viņu zeme, kuru grib ar varu atņemt. Taču ukraiņi ir apņēmības pilni savu zemi aizstāvēt, jo viņu lielākais spēks ir vienotībā. Ukraiņi lepojas ar savu valsti un arī par Latvijas atbalstu un kopības sajūtu. Tādus vārdus ukraiņu draugi raksta bieži. Naktī uz trešdienu man atnāca ukraiņu sūtīta ziņa, ka arī Baltkrievija iesaistījusies uzbrukumā pret Ukrainu. Krievu karavīri, kas saņemti gūstā, vispār nesaprot, ka tiek sūtīti karā. Pirms tam teikts, ka divas trīs dienas būs jāpiedalās mācībās. Viņi nezina patiesību, jo karavīriem iestāstīts, ka aizstāv Krieviju, nevis karo Ukrainā.”
Aivars ir pārliecināts, ka ukraiņiem ir ļoti svarīgi saņemt Latvijas morālo un praktisko atbalstu. To apliecina neskaitāmās sūtītas ziņas no Ukrainas. Viņš uzskata, ka tas ir pats mazākais, kā var palīdzēt šajā neprātīgajā karā – pārsūtot patieso informāciju uz Krieviju un Baltkrieviju. Arī no šīm valstīm Aivaram pienāk ziņas, kuras ataino daudzu krievu un baltkrievu inteliģences kaunu un bezspēku.
Valkas pilsētas teātris pavisam nesen iepazinies un šovasar augustā Valkā paredzētajā teātra festivālā cerējis sagaidīt kustību teātri no Krievijas galvaspilsētas Maskavas. Aivars saņēmis no Krievijā slavena horeogrāfa un šī kustību teātra vadītāja Jevgēnija Veina sūtītu ziņu. Viņš raksta: “Ak, Dievs, kāds kauns! Latvija vairs neizdos mums iebraukšanas vīzas no Krievijas uz Latviju. Pēdējās dienās vispār nav labu rītu, tāpat kā dienu un nakšu. Jāturas, bet morāli jūtamies briesmīgi. Zinu, ka visa pasaule tagad jūtas līdzīgi, bet Ukrainā iebruka Krievija. Es te dzīvoju, un kā mēs jūtamies, daudziem to neizprast.”
Aivars ir saņēmis arī no Baltkrievijas galvaspilsētas Minskas teātra, kas ir viesojies Valkā, režisora Sergeja Turbana sūtīto ziņu: “Paldies, Aivar, ka mani uzklausi. Man ir kauns par savu valsti. Es pat nevaru skaļi kliegt, kur nu vēl ar kādu Baltkrievijā par to runāt, kas notiek Ukrainā.”
Valkas teātra kolektīvam daudzu gadu garumā izveidojusies cieša sadarbība un draudzība ar teātra zinātnieci Allu Zorinu, kura dzīvo Maskavā. Arī viņa bieži sazinās ar Aivaru, lai pastāstītu savu personīgo sāpi. Allas māsa, kas vairākus gadus spiesta sēdēt ratiņkrēslā, dzīvo pie Ukrainas pilsētas Harkovas, kur šajās dienās notika spēcīga bombardēšana. Viņu dzīvesvietā kopj cilvēki no malas.
“Zvanīju Allai un ieteicu māsu izvest no Ukrainas. Tas pašlaik nav iespējams. Arī naudu nevar aizsūtīt, jo pasta sūtījumi Ukrainā no Krievijas nepienāk. Arī pasta nodaļas daudzviet ir izpostītas, darbs paralizēts. Ir sāpīgi apzināties, kādā bezizejā un satraukumā jādzīvo cilvēkiem Ukrainā, un arī Krievijā, kuri nevar palīdzēt saviem tuviniekiem. Vēl šorīt Alla man teica, ka viņai ir liels kauns par Krieviju – valsti, kurā dzīvo,” emocionāli stāsta Aivars.
Sarunas nobeigumā viņš atkārtoti aicina līdzcilvēkus, ja vien ir tāda iespēja, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas un saziņas līdzekļus, pārsūtīt informāciju par karu Ukrainā tiem, kuri dzīvo dezinformācijas laukā Krievijā un Baltkrievijā.
Reklāma