Aināra Mežuļa vārds smilteniešiem nav svešs. Viņš Smiltenē ir dzimis un uzaudzis, strādājis par latviešu valodas un literatūras skolotāju, ilgus gadus bijis Smiltenes ģimnāzijas direktors, vēlāk Smiltenes pilsētas un novada domes priekšsēdētājs. Arī kļūstot par Latvijas Republikas 12. Saeimas deputātu, aktīvi turpināja aizstāvēt Smiltenes novada intereses un vienmēr centies palīdzēt savai dzimtajai vietai. Smiltenei viņa sirdī vienmēr būs īpaša vieta. «Vienalga, tu vari būt Rīgā, Anglijā vai Amerikā, bet tā īpašā saikne nezūd, kaut kas visu laiku velk atpakaļ. Ne man vienam tā ir. Esmu smiltenietis un vienmēr tāds palikšu. Te dzīvo arī mana mamma, bērni ar savām ģimenēm,» sarunā laikrakstam teic A. Mežulis.
Kādreizējais Smiltenes pilsētas un novada mērs ne vien palīdz savai pilsētai, bet arī ukraiņu bērniem, kuru ģimenes ir cietušas karadarbībā. Daudzās Latvijas pašvaldībās viņš veicina sadarbību un atbalsta pasākumu organizēšanu ukraiņu bērniem, kuru vecāki cietuši vai gājuši bojā. Katru gadu Smiltenē viesojas bērni no Ukrainas. A. Mežulis pats vairākkārt devies uz Ukrainu, pabijis arī karadarbības zonā, šausminošās ainas ar sabombardētām mājām atstājušas lielu iespaidu. Līdz tam šādus skatus redzējis vien filmās par Otro pasaules karu. Palīdzību ukraiņu bērniem A. Mežulis sauc par sirds projektu. Pērn valsts svētkos par aktīvu sabiedrisko darbību un ieguldījumu novada vārda popularizēšanā Latvijā un pasaulē, atbalsta sniegšanu Ukrainas karadarbībā cietušām ģimenēm A. Mežulis saņēma Smiltenes novada domes apbalvojumu Gada balva Sabiedriskajā darbībā. Zīmīgi, ka smiltenieša jaunais darbs ir vēl ciešāk saistīts ar vienu no lielākajām Eiropas valstīm Ukrainu.
Ar A. Mežuli tiekamies Smiltenes novada domē pēc Smiltenes simtgades darba grupas sanāksmes, kurā viņš aktīvi līdzdarbojas.
– Ar kādām sajūtām jūs braucat uz Smilteni un ko jums nozīmē pašvaldības saņemtais apbalvojums?
– Vienmēr tas ir liels prieks. Tagad dzīvoju vairāk pa Rīgu un Pierīgu, bet Smiltenē dzīvo mani dēli ar ģimenēm un nedomā iet prom. Te attīsta gan dzīves vidi, gan biznesu. Arī mamma. Tie, kas mēs esam smiltenieši, esam līdz saknēm tādi.
Atbraucot vienmēr redzu, ka viss notiek, atkal ir kaut kas jauns. Jaunumi nav gada griezumā, bet gan mēnešu. Te nav nekādas skaudības, ka es ko savā laikā nebūtu izdarījis. Arī man sanāca daudz laba, cepuri nost Gintam Kukainim, viņš ļoti daudz izdarījis. Tagad jaunais mērs Edgars Avotiņš nedrīkst apstāties, jāturpina uzņemtais kurss.
Liels bija mans pārsteigums, saņemot Smiltenes novada domes apbalvojumu. Nedomāju, ka esmu darījis ko īpašu. Joprojām esmu Smiltenes futbola kluba prezidents, tagad esmu iesaistījies Smiltenes simtgades svinību rīkošanā, darbojos izveidotajā darba grupā. Nekad neesmu atteicis un neatteikšu palīdzību.
Svinīgajā pasākumā 18. novembrī emocijas bija piesātinātas un spēcīgas. Sveicēju bija ļoti daudz. Īpašu sveicienu bija sarūpējis koris «LidoJums», kurā apvienojušies bijušie kora «LIDO» dalībnieki. Smiltenes ģimnāzijas laikā izveidoju «LIDO», kas ir kā netiešs mans bērns. Tolaik gribēju, lai tajā dzied skolēni un skolotāji, kuri paši to vēlas, nevis piespiedu kārtā. Atceros, kā 1991. gadā pirmo reizi ar kori braucām uz Vāciju. Pārņem liels gandarījums, ka visi koristi ir pieauguši un atkal apvienojušies, lai dziedātu. Iespējams, kāds no viņu bērniem jau dzied «LIDO» studijā. Gandarījums ir arī par to, ka tolaik jauniešu kori piekrita vadīt Valda Sedola un Ilze Megne. Starp citu, šogad «LidoJumam» organizējam braucienu uz Ukrainu.
– Smiltenes novada pašvaldībai ir sadraudzība ar trīs Ukrainas pilsētām, pēc darba domē jūsu saikne ar šo zemi kļuvusi tikai ciešāka. Kā tas iesākās?
– Ja nemaldos, tas sākās 9. Saeimā, kad pie varas nāca «Jaunais Laiks». Saeimā Latvijas un Ukrainas parlamentu sadarbības grupu vadīja deputāts Alberts Krūmiņš. Pazīstams un labs cilvēks. Viņi tajā laikā organizēja parlamenta deputātu vizīti Ukrainā un uzaicināja mūs, Smiltenes un Cēsu pašvaldības vadītājus, līdzi uz Ukrainu. Mēs aizbraucām uz Ļvovas apgabalu un toreiz tā doma bija noslēgt sadraudzības līgumu starp Latvijas un Ukrainas pašvaldībām. Burtiski pusstundas laikā Ļvovas guļamrajonā (aptuveni kā Pierīgā) noslēdzām oficiālu līgumu ar tā laika mēru, ar kuru vēl šobrīd uzturu labas attiecības. Tur arī atradās pirmais goda konsulāts Ukrainā, kuru joprojām no pašas pirmās dienas vada Volodomirs Garcula.
Zinu, ka šobrīd Cēsīm vairs nav sadarbības. Ļoti daudz kas atkarīgs no cilvēkiem, cik pats esi enerģisks, ieinteresēts un uzstājīgs. Mēs sākām sadarboties, pamazām izveidojās sadraudzība arī ar Drohobiču, kas ir otra lielākā pilsēta Ļvovas apgabalā. Laikā, kad vēl biju Smiltenes novada mērs, beigās parakstījām sadarbības līgumu ar visu apgabalu. Nonākot Saeimā, man piedāvāja kļūt par šīs pašas parlamentārās grupas vadītāju. Saņemot vairākuma atbalstu savai kandidatūrai, sāku vadīt Ukrainas starpparlamentāro sadraudzības grupu. Tā tas viss pamazām aizgāja.
Tās bija starpparlamentārās delegāciju apmaiņas, bija jāuzņem deputāti no Ukrainas, tajā pašā laikā, ja spīkers vai prezidents devās uz Ukrainu, bija jāpalīdz to noorganizēt.
Pirms pieciem gadiem, kad sākās karš Ukrainā, divas reizes nokļuvu karadarbības zonā un tās tuvumā. Tas nav prātam aptverami, ko redzēju. Iepriekš ko tādu biju redzējis vien filmās. Likās, ka Eiropā nekas tāds nevar notikt. Vai tad kāds varēja iedomāties, ka Krievija ar Ukrainu karos. Uz Latviju brauca bērni no Ukrainas, kurus uzņēma ģimenes no Rīgas. Taču tie nebija karadarbībā cietušo ģimeņu bērni. Redzot nepareizos piemērus un apzinoties, cik grūti klājas cietušajiem, sāku to darīt caur tiem Ukrainas apgabaliem, kuros mums ir goda konsuls. Viņi uzņēmās sava veida atbildību, sadarbojoties ar sociālajiem darbiniekiem. Uz Latviju sāka braukt tie bērni, kuriem tēvi guvuši ievainojumus, gājuši bojā vai kļuvuši par invalīdiem. Tie ir bērni, kuru ģimenes ir skāruši šie baisie un prātam neaptveramie notikumi. Latvijā sāka viesoties aizvien vairāk šo bērnu. Paldies mūsu pašvaldību vadītājiem, ne tikai smilteniešiem, bet arī citiem novadiem, kuri labprāt uzņēma pie sevis ukraiņus. Katru gadu nāk klāt aizvien jaunas pašvaldības. Pa šiem pieciem gadiem esmu savstarpēji iepazīstinājis aptuveni desmit Latvijas un Ukrainas pašvaldības, kas noslēgušas savstarpējos sadraudzības līgumus. Smiltenē 2019. gadā viesojās divas grupas no Ukrainas, bērni kopā ar saviem sociālajiem darbiniekiem vai līdzi atbraukušajām mammām dzīvoja Smiltenes novada bērnu un ģimenes atbalsta centrā. Vizīte parasti ir nedēļu vai desmit dienu gara, no mūsu puses tiek segti visi izdevumi – ekskursijas, atrakciju parki, baseins, ja nepieciešams, arī speciālista konsultācijas.
Vienmēr saku, nedod Dievs, mums ko tādu piedzīvot. Bērni nekur nav vainīgi. Viņi taču nedomāja, ka tēviem būs pēkšņi jākaro. Daudzās jaunās ģimenēs vīri krita karā. Iedomājaties, ka mammai vienai jāuzaudzina trīs skolas vecuma bērni.
Esmu šajā visā ierauts iekšā, tāpēc notiekošajam Ukrainā sekoju līdzi televīzijā. Zinot politiskās aktivitātes, situācija nav tik stabila un viennozīmīga.
– Biežs jūsu galamērķis tagad būs ne tikai Smiltene, bet arī Kijeva. Un tas ir saistīts ar jauno darbavietu?
– Tā kā sadarbība ar Ukrainu ir vairāku gadu garumā, man aktīvi ir izdevies tikties ar daudziem politiķiem, sapazīties ar goda konsuliem, izveidojušās labas attiecības ar vēstniecību, Ārlietu ministriju. Savā laikā Latvijas investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA) bija pārstāvis Ukrainā. Bet tas bija tajā laikā, kad ar Krieviju bija labas attiecības. Gan ukraiņiem mēs, gan viņi mums toreiz nebijām interesanti. Šobrīd tā situācija pamainījusies, ir lielāka interese no abām pusēm. LIAA pērn rīkoja konkursu, kas norisinājās trijās kārtās. Pārstāvniecības viņiem ir apmēram divdesmit valstīs. Izturot konkursu, tagad esmu LIAA pārstāvis Ukrainā. Vēl pirmos mēnešus esmu vairāk Latvijā, braukāju komandējumos uz Ukrainu, man jāiziet apmācība caur Ārlietu ministriju un jānokārto atestācija, tad tiek piešķirts atašeja diplomātiskais rangs. Tad Ukrainā būšu kā vēstnieka padomnieks ārējos ekonomiskajos jautājumos. Vairāk sanāks uzturēties Ukrainā un strādāt vēstniecībā. Mans darbs būs piesaistīt ukraiņu investīcijas šeit Latvijā, kā arī piesaistīt mūsu investīcijas un produkciju Ukrainai.
Līdz februārim būšu Rīgā, pēc tam biežāk Ukrainā. Nevar kontaktus dibināt, atrodoties tikai vienā pusē, jābūt gan tur, gan šeit. Kijeva jau nav Apvienotie Arābu Emirāti. Tāpat kā ar mašīnu no Rīgas līdz Smiltenei man ceļā paiet nepilnas divas stundas, tāpat arī aizlidot uz Kijevu. Darbs ir interesants, man patīk. Katrā lietā, ko daru, vislielāko gandarījumu sniedz redzams rezultāts, ja kādam ir izdevies palīdzēt, jo īpaši mūsējiem.
Ukraina ir milzīga valsts ar 44 miljoniem iedzīvotāju. Tas ir liels tirgus mūsu ražotājiem. Tāpat tur ir turīgas kompānijas, tirgotāji, kas varētu investēt arī Latvijā, izmantot mūsu ostas.
– Kā jūs pavadāt brīvo laiku?
– Jau no bērna kājas esmu mednieks, tēvam sāku iet līdzi medībās kopš septiņu gadu vecuma. Tā joprojām brīvās nedēļu nogales, kad vien varu, esmu šeit. Esmu medību klubā «Laiksne». Man nav svarīgi nomedīt zvēru, galvenais pa mežu izstaigāt, pārrunāt medību stāstus. Kādreiz uzspēlēju basketbolu.
Savukārt kopā ar ģimeni mēs diezgan daudz ceļojam. Regulāri dodamies uz Itāliju, tur mums ir draugi itāļi no tiem laikiem, kad pašvaldībā noslēdzām sadraudzības līgumu ar Rovigo pilsētu. Rovigo bijušais mērs ir kļuvis par ģimenes draugu. Otri ģimenes draugi, vīndari, dzīvo tuvāk Venēcijai. Viņi jau trešajā ceturtajā paaudzē dara vīnu. Itālija ir zeme, kuras daba man ļoti patīk.
Tāpat pašvaldības sadraudzība ar Vāciju un Ukrainu ir pārtapusi ģimeņu draudzībā. Tas ir tas, ko savā laikā vēlējos iedot Smiltenes ģimnāzijas skolēniem un «Ieviņai». Tolaik sākām braukt uz Vāciju, bērni dzīvoja ģimenēs, daudziem joprojām ir cieša saikne. Attiecībām nav jābūt formālām, tās ir jāveido visas dzīves garumā.
