Tuvojas Ziemassvētki, tos cilvēki mēdz dēvēt par brīnumu un pārsteigumu laiku. Liels un patīkams pārsteigums šoruden SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca” mediķiem – traumatologam ortopēdam Viktoram Vilkam un medicīnas māsai Marutai Vilkai – bija vēsts, ka abi valsts svētkos saņems Smiltenes novada domes augstāko apbalvojumu “Smiltenes novada Goda cilvēks”. Par to mediķiem pirmie pavēstījuši kolēģi poliklīnikas reģistratūrā, vēlāk paši izlasījuši avīzē. Īsi pirms Ziemassvētkiem kādā pēcpusdienā “Ziemeļlatvija” devās uz poliklīniku, kur savā kabinetā gaidīja Vilku pāris.
Slimnīcas kolektīvs M. Vilku raksturo kā ieturētu, precīzu, punktuālu, korektu, kārtīgu un atbildīgu, kā arī izpalīdzīgu, laipnu, iejūtīgu, salīdzinot viņu kā medicīnas māsu etalonu. V. Vilks visu mūžu veltījis ķirurģijai un traumatoloģijai. Ilggadējais dakteris tiek raksturots kā atbildīgs, zinošs, precīzs, korekts, stingrs, bet ar lielisku humora izjūtu. Smiltenes novada Goda cilvēks V. Vilks nekad neatteiks palīdzību kolēģiem un ir ļoti cienīts ārsts pacientu vidū. Par daktera humora izjūtu varēja pārliecināties ikviens klātesošais valsts svētku pasākumā Smiltenes pilsētas Kultūras centrā. Arī zvanot un sarunājot interviju, pa jokam nākas noslēgt vienošanos, jo dakteris smejot saka: “Sarunāsim tā, ja nekas prātīgs no tās mūsu sarunas nesanāks, tad jau nebūs vērts rakstīt.” To V. Vilks saka tamdēļ, ka visi dakterim piedēvējot humoru, viņam pašam tā nemaz nešķiet. Viņš sevi drīzāk sauc par drūmu. Visticamāk, traumatologs tikai jokojas, jo, atverot ārsta kabineta durvis, abi mediķi baltos halātos sagaida ar smaidu sejā, laipni aicinot iekšā. Intervija ieilgst, jo neizpaliek joki, otra paķircināšana, atmiņas par mīlestības piesātināto jaunību un daktera kunga apslēptajiem hobijiem, kas tiek turēti noslēpumā pat no kolēģiem. Taču iekšā snauž lepnums, jo paveiktais tiek atrādīts telefona bildītēs. Saruna izvēršas sirdssilta, mediķu pāris atklāj, ka lielākā dāvana ne tikai Ziemassvētkos, bet arī ikdienā ir viens otram. Medicīna saveda viņus abus kopā dzīvē un darbā, roku rokā, ar lielu precizitāti un atbildības sajūtu visu dzīvi veltījuši Smiltenes novada iedzīvotāju labklājībai. Tālāk stāsta Smiltenes novada Goda cilvēks Viktors Vilks, viņa teikto papildina sieva Maruta.
– Jūs esat Smiltenes novada Goda cilvēki, kā jūs jūtaties?
– Mums tas bija liels pārsteigums. Avīzē bija rakstīts par apbalvojumu un visā apkārtnē par to runāja, mēs tikai nezinājām, bet jutām. Mums nav kabeļtelevīzijas. Mums tikai ar dakteri Zaļkalni ir sakars, viņa ir deputāte un poliklīnikā kaimiņiene aiz sienas, bet tā pa īstam pateica reģistratūras meitenes. Tas ir liels gods. Pasākumā pārņēma liels satraukums, pat neatceramies visus sveicējus. Neticēsiet, mums pašiem arī tas šķiet neparasti, bet ziedu klēpji decembra sākumā vēl skaisti stāvēja verandā saliktajās vāzēs. Esam pateicīgi visiem smilteniešiem un sveicējiem, mums viņi visi sagādāja patīkamas sajūtas. Joprojām esam patīkami pārsteigti.
– Es jau esmu vienkārši parasta māsiņa.
– Nerunā aplami, tā nevar sacīt, ka esi parasta māsiņa. Es esmu parasts ārsts, un ārsts bez māsiņas ir nulle. To vienmēr esmu teicis. Viens bez otra mēs nevarētu, jebkurš ārsts bez māsas nevar iztikt. Ja viņš apgalvo, ka ir varošs un gudrs, tad runā aplamības. Tas ir kopējs darbs, kurā katrs padara to daļu, kur ir vairāk kompetents, tikai tad ir rezultāts. Ja katrs būtu tikai par sevi, tad nekā laba tur nesanāktu. Šis ir komandas darbs.
– Abi esat mediķi, kā tas nākas?
– Mana vecmāmiņa bija ārste Ērģemē. Viņa tur nostrādāja līdz pensijai. Tolaik tie bija īsti ģimenes ārsti, pie kuriem slimnieki brauca ar zirgu, paši devās uz mājām pie pacientiem un pieņēma dzemdības. Visu darīja. Varbūt viņas iespaidā kļuvu par ārstu. Tolaik biju tāds mazs zēns, dzīvojām turpat ambulances mājā. Visu vecmammas ikdienu redzēju. Vēl šodien atceros, ka vidū bija slimnieku uzgaidāmā telpa, pa kreisi slimnieku pieņemšana un pa labi bija mūsu istabas. Pacienti man vienmēr bijuši blakus. Vēlāk gan aizgājām uz Valku dzīvot, tur gāju skolā. Tikai 10. klases vidū vecāki pārcēlās uz Smilteni, jo mans tēvs bija no šīs puses. Smiltenē pabeidzu vidusskolu, tad dienēju Padomju armijā, pēc tam iestājos Medicīnas institūtā. Maruta ir smilteniete, te dzimusi, augusi, skolojusies. Tā kā mani vecāki šeit dzīvoja, kā prakses vietu izvēlējos SIA “Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīca”. Maruta jau strādāja slimnīcā. Ļoti skaista meitene, saskatījāmies, un man viņa uzreiz iepatikās. Es vēl nebiju pabeidzis institūtu, kad apprecējāmies. Iespējams, tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena, tikai nezinu, ko Maruta manī varēja tādu saskatīt. Viņa tiešām bija smuka meitene, kas atšķīrās no pārējām.
– Studenti pa vasarām slimnīcā tiešām bija daudz. Ak, ja vien jūs zinātu, cik tolaik jaunība bija jauka. Vai tagad jaunieši tā māk, mūsu jaunībā Vecajā parkā spēlēja ragu mūziku, svinēja Jāņus Jāņukalnā. Es tolaik strādāju bērnu nodaļā, kad piedzima meita, pārgāju uz veco poliklīniku. Mans darba stāžs jau ir 54 gadi, Viktoram 47.
– Es slimnīcas darbības laikā vadīju ķirurģijas nodaļu, veicot daudz un sarežģītu operāciju, pēc tam ambulatori. Jā, mīlestība mani atveda atpakaļ uz Smilteni. Mūs abus joprojām vieno arī vēlme palīdzēt cilvēkiem, lai viņiem nesāp un ir labi. Viens otram neesam apnikuši ne mirkli. Darbavietā ir jāievēro zināma distance, bet tas, ka esam kopā arī profesionāli, drīzāk mums palīdz, jo labāk jūtam un izprotam viens otru. Tā teikt, no pusvārda.
– Valsts svētkos saņemot apbalvojumu, jūs atzināt, ka priecājaties, ja pacienti pie jums neatgriežas. Kas sagādā gandarījumu darbā ar pacientiem?
– Jūs grūtus jautājumus uzdodat! Ja pacienti neatgriežas, tad jau ir divas iespējas. Nav neviena profesora, kuram nav bijusi neveiksme. Viens gadījums, ka neatnāk šī iemesla dēļ, otrs ir tas, ka viss ir izdevies labi un vairs nav vajadzības apmeklēt medicīnas iestādi. Tas sagādā vislielāko prieku.
Protams, ka ārsti pārdzīvo savas neveiksmes. Jebkurš cilvēks pārdzīvo neizdošanos. Mēs pārdzīvojam arī, ja puķes nosalst vai zupai par daudz sāls piebērts. Cilvēciskās izpausmes visiem ir vienādas, ārsti nav pārāki par citiem. Daudz dzirdēts, ka citi pašnāvības izdarījuši, alkoholu lieto, ko varbūt plaši uz āru neafišē.
Esmu pārliecināts, ka izdošanās pamatā ir gan ārsta, gan pacienta attieksme. Dakteris viens pats dzīvību pacientam nevar iepūst. Ja cilvēks turas pretī, tad neko tur izdarīt nevar. Īpaši ķirurģijā, ja kāds ir pret, bet ārsts par katru cenu grib piespiest uz operāciju, tad operācijas rezultātu var diezgan apšaubīt, var iznākt slikts. Ir jābūt tā, ka pacients pats to vēlas, viņam ir jābūt skaidrībai, tas varbūt sasaucas ar šodienas demokrātiju. Tagad jau pacientam pirms jebkuras operācijas jāparakstās, ka viņš ir informēts par to, kas tiks darīts, ka būs narkoze, kādas var būt komplikācijas, jāapzinās, ka viņš var nomirt narkozes vai operācijas laikā. Kopā ir jāsaprot, ko gribam paveikt, ka būs labāk. Operācijām var būt trīs iznākumi – kļūst sliktāk, paliek tā, kā bija, vai arī kļūst labāk. Pirmo nedrīkst pieļaut, pie otrā nav jēgas, paliek trešais. Pacientam ir jāzina, – ārsts grib, ka viņam būs tādi un tādi uzlabojumi. Nevar solīt cilvēkam, ka tas būs tā kā jaunībā, bet uzlabojumi būs. Tu pats zini, pacients zina, tad rezultāts būs. Ar lielāko daļu ir viegli atrast kopīgu valodu, bet ir arī izņēmumi. Jāatrod pieeja katram pacientam. Visi man piesien lielisko humoru, bet man pašam liekas, ka reizēm esmu drūms. Taču smiltenieši ir jauki. Ārstējam jau vairākas paaudzes. Pie mums nāk tādi vecāka gadagājuma cilvēki, kurus mēs pazīstam kā zīdaiņus. Tā kā mans jājamzirdziņš ir traumas, ir tādi pacienti, kuriem atceros ne tikai viņu traumas, bet arī datumus un vietu, kur tās gūtas. Kad braucu ar mašīnu, zinu, šinī vietā tas avarēja, tajā cits iekļuva negadījumā.
– Zinu, ka jūs esat palīdzējis ne vien smilteniešiem, bet pie jums joprojām brauc pacienti no Valmieras un citiem kaimiņu novadiem. Kur slēpjas noslēpums?
– Maruta strādā katru dienu, jo ir māsiņa arī dakterei Maijai Lauzei. Kopš slimnīca ir likvidēta, es pacientus pieņemu trīs dienas nedēļā. Mums ir dzīvā rinda, tur tā lieta, ka viņi sēž un gaida, jo zina, ka tajā dienā tiks pieņemti. Rindu kārtība valstī man joprojām nav saprotama, kāpēc pacienti cieš, jo netiek laikus pie speciālista. Pa šiem brīvajiem laikiem Latvijā ir nomainījušies 22 veselības ministri un neviens neko nav varējis sakārtot. Rindas kā nepazūd, tā nepazūd.
Tieši dzīvās rindas dēļ (netiek veidots pieraksts uz konkrētu datumu un laiku – red.) pie mums brauc no Gulbenes, Valkas, Valmieras, Cēsīm, Alūksnes un citām vietām. Prasu, kādēļ pie manis brauc, ja iesākts darīt ir citur, tuvāk dzīvesvietai. Seko atbilde, ka viņi tur netiek klāt, jo pieraksti ir gari. Tas ir absurds, ka salauztai rokai uzliek ģipsi un iesaka pēc desmit dienām vērsties pie traumatologa, taču rinda pienāk tikai pēc četrām piecām nedēļām. Ar to mēs arī atšķiramies, ja šodien pacients grib, brauc, tas tiks pieņemts. Mēs sēžam tikmēr, kamēr tiks pieņemts pēdējais pacients rindā. Nevienam nav iepriekš jāpierakstās, vien reģistratūrā jāizņem kartīte. Ja saprotam, ka pacientam vajag kontroli, sakām atgriezies pēc nedēļas. Un viņš uz to var paļauties. Dažreiz varbūt par daudz piekūstam, jo viņu ir daudz, bet no otras puses rodas gandarījums. It īpaši, ja pacients pasaka, ka mūs ir ieteicis kaimiņš vai draugs.
– Lai arī mūžs tiek veltīts medicīnai, ļoti svarīga ir arī ģimenes dzīve un kopā pavadītais laiks ārpus kabineta durvīm. Pastāstiet, kāds tas ir jums?
– Dzīvojam privātmājā tepat Smiltenē. Vienu laiku mums bija bites un, protams, arī medus. Sieva ir radījusi brīnišķīgu dārzu, viņai ļoti patīk tajā rušināties. Ar lielāko prieku palīdzu, esmu ābeles sataisījis tā, ka tās aug skaisti uz leju, lai vieglāk tikt klāt āboliem. Kā nevienam! Jau izsenis mums kopā ar Marutu paticis doties uz mežu sēnēs un ogās.
Starp citu, agrāk, kad algas bija mazas, pilsētā dāmām bija tāda mode – nodarboties ar aušanu. Mana mamma daudz auda un gāja uz tirgu. Astotajos bija viens galdnieks, kas izgatavoja stelles mums mājai. Atklāšu, ka arī es iemācījos aust sedziņas, dekoratīvos spilvenus, tik uz stellēm nepratu salikt diegus un dziju.
Mums ir meita un divi brīnišķīgi mazbērni, kas jau ir izauguši. Arī meita un mazdēls dzīvi saista ar medicīnu. Visi dzīvo Rīgā. Mazmeita ir radoša un mākslinieciska, viņas iespaidā es šovasar atsāku aust. Ziemassvētkos parasti visi sabrauc pie mums. Tie ir mīļi un silti ģimenes svētki. Protams, mājās ir eglīte, kad mazbērni bija mazi, svētku vakarā ciemos ieradās Ziemassvētku vecītis. Lai laba veselība un mīloši cilvēki līdzās ikvienam no jums!
