Kļūstot par vecākiem, padomus mazuļa audzināšanā labprāt dod vecvecāki un draugi, tiek izdoti žurnāli, internetā atrodami forumi. Taču vienā brīdī mīlētais un lolotais mazulis izaudzis par pusaudzi, kuram vairāk par mammu un tēti interesē draugi, dažkārt uzvedība ir pārāk izaicinoša un skaļa. Aizcirstās istabas durvis vedina domāt, ka bērns, ar ko kādreiz bijāt tik tuvi, strauji atsvešinās. Pusaudžu audzināšana nav bieži apspriests temats, it kā problēma nepastāvētu. To aktualizējusi Smiltenes novada pašvaldība.
Rudens pirmajā pusē Smiltenes novada dome projekta “Pasākumi vietējās sabiedrības veselības veicināšanai Smiltenes novadā” aktivitātēs aicināja pusaudžu vecākus, piedāvājot tiem sešu nedēļu garumā iesaistīties 23 bezmaksas nodarbībās. To mērķis bija sekmēt pozitīvu bērnu emocionālo attīstību, uzlabot vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, palīdzēt vecākiem labāk izprast savus bērnus un viņu vajadzības un mazināt uzvedības problēmas. Mērķauditorija bija 10 līdz 17 gadu vecu bērnu vecāki. Nodarbību vadītāja psiholoģe Dace Gailīte bija patīkami pārsteigta par vecāku lielo atsaucību un vienlaikus nedaudz satraukusies, kā spēs vadīt skaitliski tik lielu grupu viena pati. Interesi izrādīja gan vecāki, kuri dažādu iemeslu dēļ ir nonākuši Sociālā dienesta redzeslokā, gan tie, kurus dēvē par labām un mīlošām ģimenēm. Pozitīvākais, kas pēc nodarbībām izskanēja no vecāku puses, – tie labprāt vēl tiktos šādās grupās, jo kopā sanākšana un dalīšanās pieredzē ļauj novērtēt to, kas mums jau ir, un saskatīt citus labus piemērus praksē, kas palīdz uzlabot attiecības ģimenē.
Galvenie temati lekcijās un praktiskajās nodarbībās bija pusaudžu un vecāku tiesības, pienākumi un atbildība; vecāku un pusaudžu savstarpējās attiecības un komunikācija; veselīgs dzīvesveids; pusaudžu seksualitāte; pusaudžu sociālā kompetence; emociju pašregulācija; rūpes par sevi; disciplinēšana; dzīves prasmes. Par aktuālo pusaudžu un vecāku attiecībās “Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja psiholoģi D. Gailīti, kura iedvesmo un iedrošina noticēt sev, kļūt labākiem un saprotošākiem, kā arī mudina paraudzīties uz notikumiem mazliet citādāk. Piemēram, ja runājam par bērna pienākumiem un tiesībām, visbiežāk pirmais, ko iedomājamies, ir izpildīti mājasdarbi, sakārtota istaba. Taču, cik daudzi ikdienā aizdomājas, ka bērnam ir tiesības būt laimīgam, tiesības uz dzīvesvietu jeb savu telpu, tiesības būt neiesaistītam vecāku problēmās.
– Pienāk brīdis, kad paklausīgie mazuļi pārtop dumpinieciskos pusaudžos, kā veidot labas savstarpējās attiecības šajā vecumā, ko atļaut un ko aizliegt?
– Šis ir vecums, kad komunikācija kaut kā nedaudz sašķobās. Vecāku autoritāte krīt, to mums jāspēj pieņemt. Tas ir grūti, un liekas, ka kaut ko pazaudējam. Vienmēr nodarbībās vecākiem saku, ja esam bijuši ļoti klātesoši savu bērnu dzīvē, saprotoši un atbalstoši, ir kopīgas tradīcijas un pienākumi, kopā pavadīts brīvais laiks, tad pusaudžu vecumā problēmām nevajadzētu būt lielām, ne tādām, ko nevar risināt. Metodes ir diezgan elementāras, kas vienkārši dienas dunā piemirsušās vecākiem. Piemēram, paužot emocijas par to, ko tajā brīdī dara bērns, – esmu bēdīga, jo neesi sakārtojis istabu. Vecākiem vispirms ir jāstrādā ar sevi, to mammas un tēti paši apjauš nodarbībās.
Diemžēl, jo mazāk klātesoši esam bijuši iepriekšējos vecumposmos, jo lielāku problēmu izjutīsim tagad. Ja jūs esat atlocījuši piedurknes un izdomājuši, ka tagad pusaudžu vecums būs tas, kad mēs sāksim audzināt, tad tas ir par vēlu. Bet ir pieturas punkti, ko varam ņemt vērā. Ja ir pilna ģimene, tad tētis un mamma “dzied vienā dziesmā”, ja ir vecvecāki, tad arī tie ir vienoti ar vecākiem, jo mūsu bērni ir ļoti gudri. Bērns nedrīkst baidīties, ka atnāks tētis un viņš dabūs pērienu.
Disciplinēšana no soda atšķiras. Sods ir negaidīts, pēkšņs un neparedzams, un es nezinu, kurā reizē kas notiks. Disciplinēšana ir ar loģiskām sekām, bērns zina, jo ģimenē ir atrunāta sarkanā zona. Mājās nepīpē, nedzer, nelieto alkoholu, nezog. Katrā ģimenē ir noteikts kaut kas savs, to pārkāpjot, ir attiecīgas sekas. Te nav domāts fizisku vai emocionālu varmācību, bet, iespējams, tā ir jebkādu privilēģiju liegšana uz noteiktu laiku. Šādā veidā mēs iedodam bērnam izvēles iespējas. Ja savā tusiņā būs nolēmis lietot alkoholu, tad zinās, ar kādām sekām jārēķinās. Tas, protams, nenozīmē, ka bērni nekad nepārkāps noteikumus un mūs necentīsies pārbaudīt, bet tā ir zināma lietu kārtība pusaudzim. Būtu pat vēlams viņu iesaistīt noteikumu (disciplinēšanas) izstrādē.
– Vecāki apzinās, ka runāt par attiecībām un seksualitāti ar saviem bērniem nav vienkārši, bet svarīgi. Kā to labāk izdarīt?
– Ļoti daudz kas ir atkarīgs no paša vecāka pieredzes un drosmes. Neskatoties, ka medijos un internetā ir pieejama informācija, šiem tematiem pieskaras skolā, bet noteikti par šo ir jārunā arī vecākiem. Balstoties uz klientu pieredzi, joprojām ir ļoti agras grūtniecības meitenēm. Kaut kas ir palaists garām, nesaprasts vai, iespējams, mūsu pusaudzis to pārrunā ar tādu pašu gudrinieku kā viņš, kuram ir kaut kāda pieredze. Nevajag pārprast, nav jāstāsta par seksu niansēs, bet par mīlestību, attiecībām un, protams, par kontracepciju. Mums jābūt ļoti jutīgiem, jāuzskaņojas bērniem, tā ir tēma, kuru katrā brīdī nevarēsiet pārrunāt. Nevajag baidīties!
– Vai ir kādi zelta padomi vecākiem, kas, iespējams, ir vienkārši, bet ikdienas skrējienā piemirsušies?
– Neaizmirst bērnam pajautāt, kā šodien ir gājis, un neapstāties pie atbildes labi un normāli. Varbūt var ieviest jauku tradīciju un pastāstīt, kā man pašam šodien ir veicies darbā, un atklāt savas sajūtas. Vēl viena svarīga lieta – saprast, kas ir mūsu pusaudžu intereses, kādu mūziku klausās bērni, varbūt interesējas par vēsturi vai modi. Visbiežāk mēs runājam par mācībām skolā, kas viņiem šobrīd ir pati neinteresantākā tēma, ko apspriest. Klausīties savā bērnā un saprast, kas ir tas viņa stāsts, intereses, tajās iedziļinoties. Tas, ko no bērniem bieži saklausu, ka mamma viņu nedzird un neuzdod jautājumus. Uz bērna atbildi “labi” neizskan pretjautājums. Tikpat svarīgi ir tikt iepazīstinātam ar ģimenes iecerēm un plāniem. Taču vissvarīgākais vecāku uzdevums ir būt klātesošiem saviem bērniem. Jā, bērniem pusaudžu vecumā piemīt tendence mūs šad un tad atraidīt, tāpēc runājiet viņiem izdevīgā laikā, nevis pēc tam, kad esat noskatījušies savu seriālu. Noķeriet to īsto sajūtu! Vismuļķīgākais, ko varam teikt, ka mums nav laika saviem bērniem un ģimenei. Tāds termins nedrīkst būt. Pilni kapi mums ir ar neaizvietojamiem cilvēkiem, uz turieni neiet darba kolēģi, tur iet mūsu ģimene. Ieviešam jaunas tradīcijas! Neviens bērns pieaugot neatcerēsies, ka 8. klasē mamma nopirka dārgas botes. Viņi atcerēsies kopīgi pavadīto laiku. Iedomājaties, cik daudz tā būtu, ja neiegrimtu savās viedierīcēs.
