Dzintra
Latvijai
Latvija,
mana mīļotā zeme,
Mana vieta, kur dzīvot un būt.
Citiem varbūt tā liekas tik parasta,
vienkārša vieta.
Man tā ir skaistākā pasaulē.
Vecās muižas un pilis,
parki, kur it kā var ieraudzīt
staigājam senču garus,
Mūsu birzis un meži.
Nav jāatgādina par četriem
košiem gadalaikiem,
Pietiek redzēt, cik jauki zied
vizbulīšu klājiens pavasarī
Un krāsojas koki
kā varavīksne rudenī,
Tad savukārt ziema un vasara –
katra ar savu krāsu.
Nekur citur tik dzidri nesvilpo strazdi
Un cīruļi nedzied tik jautri.
Mums it kā ir viss,
Nu labi, nav lielu kalnu,
Bet ūdeņu ir daudz –
No strautiņiem līdz jūrai.
Ceļi – tie varētu būt gludāki,
Bet nekas – domāsim, kopā darīsim,
Lai mūsu Latvija ziedētu vēl krāšņāk.
Anita Anitīna
(pēc izstādes “Trīs paaudzes”)
• • •
Dvēsele pieskaras dvēselei
Ne ar spēku –
Ar maigumu.
Un pasaule iemirdzas priecīgāk,
Un vien labi cilvēki pretī nāk
Ar dvēseli acīs,
Ar dvēseli smaidā,
Ar dvēseli valodā…
Un es zinu –
Nekad nebūs savādāk.
Ja dvēselei pieskaras dvēsele,
Tad ir labi.
Nekas cits tur nesanāk.
