… Kad mūžs gadu gredzenos savīts
No dzīvības avota spēku smeļot – iebrienam gados, tos nepamanot. Ir vērts mūžu nodzīvot tā, lai tas atskan kā atbalss mežā, ar dziļi iemītām pēdām savā zemē un saules gaismu debesīs, kā Latvijas dzintaru mirdzam. Iesim lēnām bez steigas, ierakstot savu dzīvi gadu gredzenos savītu. Dāvāsim Meža mātei savu balsi, lai dzirdētu atbalsi. Atstāsim dzīves strautos tos vārdus, kuros izskan mīlestība par nodzīvoto un aizplūst kā sudraba zvaniņš, metot augstu vilni. Lūgsim tam aiznest rūgtumu, bet sevī saglabāt mirkļus skaistākos, dzīvē piedzīvotos. Ierakstīsim ar savas zvaigznītes staru savu mūžu dzimtajā vietā – ar viņas parādīšanos kā sevis ienākšanu dzīvē. Atdosim savu izskaņu putniem debesu laukā, soļus Zemes mātei, acu skatienu un domas pasaulei, lai nepaliek aiz sevis tukšums, bet pilnība. Lai viss labais rotājas cits ar citu un pēc savas zvaigznītes nokrišanas ir un paliek kā skaistākā pasaka par nodzīvoto mūžu, jo mūžs ir vērtīgs tik, cik atstāt spēj no sevis. Tādēļ atstāsim savas dzīves atskatu debesīm, zemei un visai pasaulei, lai uzzied varavīksnes krāsās un paliek kā dzīves atblāzma no sava mūža.
