Valentīna Oleksenko, pensionāre:
– To gan nevajadzētu. No seniem laikiem esam raduši, ka ģimenes kapos guļ mūsu senči, nevis mājdzīvnieki. Cilvēkam ir sava vieta, dzīvniekiem sava. Priecājos, ka Rīgā mājdzīvniekiem ir speciāli izveidotas kapsētās. Dabīgi, ka mēs no lauku apvidiem savus dzīvnieciņus nevaram aizvest apglabāt uz Rīgu.
Gaļina, pensionāre:
– Zinu, ka Valkas Cimzes kapos cilvēki ir apglabājuši savus mājdzīvniekus. Ir bijuši gadījumi, ka radinieki pat ir sanaidojušies, kad ģimenes kapos kāds cits radinieks apglabājis bez viņu piekrišanas savu mājdzīvnieku. Dzīvnieki jāapglabā tam paredzētās vietās. Paziņas stāstījuši, ka savus nomirušos suņus ir apglabājuši dzelzceļa sliežu malā zem kāda koka.
Mairita Jansone, strādā valsts iestādē:
– Kāpēc gan ne, ja bijis tāds mīļš radījums mājās. Saprotu, kāpēc cilvēki vairāk ir pret, jo kapos jau tā trūkst vietu apbedījumiem.
