225. turpinājums. Ka piefrontes joslā dzīve būs visai nemierīga, mēs pārliecinājāmies jau naktī uz 22. augustu. Mani pamodināja spilgts kabatas lukturīša apgaismojums, vācu valoda un naglotu zābaku dimdoņa.
225. turpinājums
Ka piefrontes joslā dzīve būs visai nemierīga, mēs pārliecinājāmies jau naktī uz 22. augustu. Mani pamodināja spilgts kabatas lukturīša apgaismojums, vācu valoda un naglotu zābaku dimdoņa. Likās, ka mājās iebrucis vesels bataljons morodieru, bet vēlāk noskaidrojās, ka nemiera cēlāju bijis tikai kāds pusotrs desmits — divu tālšāvēju lielgabalu apkalpes. Vispirms izvandīja visus mājas kaktus, bēniņus ieskaitot, jo tika meklēti “Partisanen”. Pēc brītiņa saģērbos un izgāju pagalmā, kur māte visai uzstājīgi dzina rokā nozudušās piena kannas. Mums pavisam bija četras 25 litru tilpuma kannas, divas ar svaigu pienu atradās iekārtas akā, bet otras divas ar rūgušpienu novietotas upeņu ceros. Piena nevienam nebija žēl, jo tāpat nejaudājām ne nodzert, ne cūkām izbarot, bet kannas kara laika apstākļos bija zelta vērtē. Beidzot viens vecāks vācietis mūs parāva mēnesnīcas apspīdētā laukumā un rādīja uz debesīm:
— Kad mēness vietā pie debesīm būs saule, tad arī jūsu kannas atradīsies.
Tā arī notika — kannas atradās, turklāt tukšas kā izlaizītas. Varēja tikai pabrīnīties par tiem varenajiem vēderiem, kas to visu jaudāja izdzert, jo uz vīru iznāca savi seši litri. Bet tas vēl nebija viss. Klētij meistarīgi norauta priekškaramā atslēga un no turienes pazuduši šādi pārtikas produkti: desmit litru kastrolis ar skābu krējumu, astoņu litru māla pods ar cūku taukiem, skalu grozs ar apmēram pussimts olām, vēl klucis sviesta un klucis biezpiena. Kūtī bija nozudušas divas vistas. Sāpīgs bija cepamo tauku pēdējā krājuma zaudējums, jo vienu tādu porciju jau nesen bija pievākuši zagļi. Šā iemesla dēļ visu nākamo ziemu māte pankūkas varēja cept tikai aitu taukos.
Par to daudzkārt pārliecinājāmies, ka no visiem karotājiem paši zaglīgākie un rijīgākie meklējami aizmugures daļās, un smagās artilērijas apkalpes vīrus arī var pie tādiem pieskaitīt. Apmetušies kādus 15 kilometrus no frontes līnijas, viņi jutās krietnā drošībā, neviens tiešā veidā viņiem virsū nešāva, bet no aviācijas uzlidojumiem iespējams paglābties. Un darba arī viņiem nebija visai daudz, jo pa visu dienu izšāva tikai divas zalvju sērijas. Viss pārējais laiks pagāja cepot un vārot, kaut siltu ēdienu viņiem pieveda klāt trīs reizes dienā.
No rīta, kad saule jau bija pacēlusies virs koku galotnēm, es pirmoreiz ieraudzīju abus dižgabalus, kurus pašreiz atbrīvoja no maskējuma. Viens atradās zem kupla ozola, tam tikai dažas meijas bija uzmestas, bet otrs, kurš novietots rijas galā, no visām pusēm apkrauts ar šķūņu durvīm un dēļu galiem. Resnīgs virsnieks ar saujā sažņaugtu pulksteni jau nepacietīgi mīņājās netālu no akas, jo no šīs vietas varēja pārredzēt abus dižgabalus. Notika gatavošanās šaušanai, un viens vecāks vīrs pienāca pie mums un teica, lai atverot virtuves logus, jo citādi mums izbiršot stikli. Logi toreiz mums nebija verami, tāpēc tēvs atlieca naglas un abus rāmjus izņēma pavisam. Pa to laiku artilēristi rīkojās ap saviem tērauda baismekļiem, grieza kaut kādus kloķus un sakliedzās. Tad atvēra tādas kā krāsns durtiņas un iebāza stobrā resnu lodi krietna sivēna lielumā.
(Turpmāk vēl)
