Atnākot mājās no bērnudārza un ieraugot izsapņotās un Ziemassvētku vecītim vēstulē lūgtās dāvanas, vecākā meita no sirds iesaucās: “Mammīt, vai es sapņoju?”Atnākot mājās no bērnudārza un ieraugot izsapņotās un Ziemassvētku vecītim vēstulē…Atklāti sakot, pagriezu prom vaigu, lai noslaucītu nodevīgo aizkustinājuma asaru. Pēc brīža, kad bija apklusuši sajūsmas un prieka saucieni, aizdomājos, cik gan maz cilvēkbērnam vajag, lai viņš būtu patiesi laimīgs – mīlošus un gādīgus vecākus, mājas un sapņu piepildījumu. Parasti bērna sapnītis nav tik liels, lai tas neīstenotos. Bērnībā tie parasti saistās ar izsapņotās lelles vai rotaļmašīnas iegūšanu, bet skolas gados sapņi mainās atkarībā no interesēm un sabiedrības, kurā bērns apgrozās.
Domāju, ka Ziemassvētku gaidīšanas laikā sapņo ne tikai bērni. Pieaugušiem, nopietniem onkuļiem un tantēm domas saistās vairāk ar karjeru un naudas pelnīšanu, savukārt drosmīgie un piedzīvojumus kārie sapņo par ceļojumiem uz tālām un eksotiskām zemēm. Savukārt pensionāri sapņo, lai jaunajā gadā viņiem nebūtu desmit reižu rokās jāapgroza katrs santīms, lai nopirktu kārotos saldumus vai augļus. Daudzi sapņo, lai Ziemassvētkos uzsnigtu balts un mīksts sniedziņš. Tad pasaule un domas kļūs gaišākas un mīļākas.
Priecīgus un sapņiem bagātus Ziemassvētkus!
