Viena pagale tomēr deg (precīzāk – gruzd)Tas notika pirms pieciem gadiem.
Reiz uz ielas sastapu kādu paziņu, kurš uzprasīja:
“Vai vēl strādā?”
Atbildēju: “Jā.”
“Par ko?”
Par kurinātāju.”
“Kurā vietā?!?”
“Mājās!”
“Āāā…”
Šis darbs ir atbildīgs. Sezonā – bez brīvdienām. Vasarā jāgādā malka. Neesmu rēķinājis izmaksas, bet skaidri redzams, ka tās ir krietni mazākas nekā lielajās mājās.
Tā nu 7. maijā, vēlu vakarā veicot savus darba pienākumus, piepildītā un uzkarsušā apkuras katlā pa virsu mēģināju uzlikt vienu ābeles bluķīti. Tas nekādi negāja pa durvīm iekšā. Izprovēdamies kādas 10 sekundes, to nometu uz grīdas (nedegošas), apmēram divus metrus no kurtuves un pats devos gulēt. No rīta ap pieciem eju pārraudzīt, kurinātavā neliels sadūmojums. Par bluķīti aizmirsdams un to aizdomās neturēdams, nodomāju, ka ir kādas vilkmes problēmas. Tās uzlabodams, liekos vēl gulēt. Ap septiņiem sadūmojums kurinātavā tāds, ka tikai uz īsu brīdi tur var uzturēties. Neziņā vēl kādu laiku pavadīdams, zvanu glābējiem. Šie dienesti ar saviem operatoriem ir it kā labi, profesionāli nostādīti, bet nelaime, ka nevaru pats sazināties ar profesionāli. Sapratu, ka man vajadzīgs ugunsdzēsējs gāzmaskā, kurš varētu noteikt dūmu izcelšanās vietu. Kā pēc reglamenta, īsā laikā klāt bija divas mašīnas ar visu ekipējumu, pēc tam arī policija. Nevajadzīgi bija iztērētie līdzekļi, papīra darīšana (birokrātija). Īsā laikā glābējs iznesa no kurinātavas gruzdošo bluķīti, kuram, izrādās, pietika ar tām nedaudz sekundēm, lai karstā vidē dabūtu kādu dzirksteli un visu nakti slēgtā telpā (bez vilkmes) gruzdētu.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies!
Vēlreiz pateicos glābējiem un novēlu, lai šādi izsaukumi (bez postošām sekām) būtu vēl, tādējādi atvieglinot viņu grūto un bīstamo darbu.
