Zinaīda Žuravļova, pensionāre:
– Es visu labi atceros. Skolā mācījos Abrenē. Mēs bijām dvīņumāsas un abas izstrādājām visādas palaidnības. Ar māsu sēdējām vienā solā, un skolotāja pie mums piesēdināja klasesbiedru. Viņš mums nepatika, tāpēc saplēsām viņam liecību. Par to vēl tagad mani moka sirdsapziņa. Atceros vēl, ka manai septiņus gadus vecajai māsai direktors jautāja, kā viņu sauc. Māsa lepni izslēja galvu un teica – Vera Ivanovna.
Aija Maurīte, strādā
uzņēmumā:
– Pabeidzu Valmieras tehnikumu, kur mācījos par pavāru. Protams, ar draugiem bastojām stundas un gājām sēdēt pie Gaujas. Tagad reizēm pietrūkst skolas draugu.
Aleksandra, pensionāre:
– Atceros. Mācījos Krievijā, Pleskavas apgabalā. Stundas nekavējām, bet tajās uzjautrinājāmies un smējāmies. Reizēm mūs izsūtīja no klases un tad gan uztraucos, lai tikai vecāki neuzzina. Pret skolotājiem gan izturējāmies ar cieņu, nebijām ļauni.
