Debesis pelēkas.
Vēl nupat tajās balti
Peldēja mākoņi,
Dažam maliņas tīrā zeltā…
Jā, tas bija skaisti!
Tagad viss pelēks.
Bet es ticu,
Ka tur – mazliet augstāk –
Debesis gluži kā toreiz
Auklē baltus mākoņus plaukstās.
Dažs atmirdz zeltā,
Cits gluži kā sudrabā laistās…
Es ticu, ka tur – aiz pelēcības –
Ir tik skaisti!
Bet tas pelēkais – tā vien maska,
Aiz kuras paslēpties brīdi,
Un tad atkal atvērties skaistumā!
Tu arī – tici!
