Aija Gulbe, Vidzemes reģiona ģimeņu atbalsta centra “Smiltene” koordinatore:
– Manas vasaras bija dabā, mēs, bērni, tikai pa āru draiskojāmies. Šūpojāmies, mežā cēlām būdas no meijām, ēdām zemenes un pārējās ogas, peldējāmies. Vasarā bija arī jāstrādā, atceros garās biešu vagas, kuras kaplējām. Bet tas nelikās tik smagi, jo pēc tam notika liela jautrība. Bērnību pavadīju Limbažu pusē, Lēdurgā.
Maija Ceplīte, iesaistās NVA projektā:
– Esmu jūrmalniece, vasarās mums bija jālasa zemenes lielajos laukos, lasījām čiekurus iekuriem. Lasījām arī čiekurus nost no taciņām, lai nebūtu pa tiem jāiet. Vēl vasaras pagāja, peldoties upē un jūrā. Upe bija tuvāk, tur varēja aiziet izpeldēties divas reizes dienā. Vasaras palikušas prātā ar labām atmiņām, jo skolā nebija jāiet, jāmācās nebija, vien jāizlasa obligātā literatūra, kas man patika. Protams, bija arī blēņas. Piemēram, kaimiņu dārzā zemenes vienmēr bija garšīgākas.
