Elīna Kubuliņa-Vilne
* * *
Kā uzgleznots putns dzied Monē
Mana vectēva tumšajā atvilktnē.
Skumjš smaids nokrīt uz galda,
Pacelt putekļus gaisā patiesa bauda.
Ietīts kristāla vadmalā blakus
Speķim un dažām asakām
Brīdis smalkas Ermitāžas
Starp pensiju un ikvakara pasakām.
Ilma Jansone
* * *
Lai justu dzīvi, tā jāizdzīvo.
Lai justu gaismu, tā jāredz.
Lai justu sirdi, tajā jāieklausās.
Lai saprastu ļaudis, tie jāsatiek.
Katrs cilvēks ir kā zvaigzne,
Katrā cilvēkā mīt zvaigzne.
Piedzimst, lai savu laiku mirgotu.
Katrai zvaigznei savs mūžs,
Katrai savs spīdums,
Sava gaisma un mirdzums,
Savi gaismas gadi dzīvojami.
