Nupat satiku kādu labu paziņu, kurš, kā allaž, sacīja dažus pravietiskus vārdus par politisko un ekonomisko situāciju valstī – latvjiem nav gaidāma dzīves līmeņa uzlabošanās, līdz neizdarīsim to, ko jau pirmajā Tautas frontes kongresā…Vispirms jāpanāk Baltijas valstu pilnīga vienotība nozīmīgākajos politiskajos un ekonomiskajos aspektos un jāpieņem Skandināvijas valstu attīstības modelis, lai cik birokrātisks tas arī nebūtu. Nezin kādēļ viņiem veicas un dzīves līmenis ir gana augsts.
Valstī jāievieš divas lietas – progresīvā nevis regresīvā ienākuma nodokļa sistēma un īpašumu deklarēšana, kas sen nokavēta un bija jāīsteno pirms 15 gadiem. Sadzīves dūmi un prasmīgi juristi jau sen ir aizseguši katra bagāta cilvēka ieņēmumus un to iegūšanas veidu, un patiesībā Latvijas valdības pašreizējā apņemšanās, ka tas darāms kopš 2009. gada, ir pilnīga fikcija.
Aplamākais ir tas, ka neviens no pašreizējiem premjera amata kandidātiem par to nerunā ne vārda. To neakcentē nevienas partijas runasvīri, un tas jau saprotami, jo gan likumdevējos, gan valdībā ir visnotaļ bagāti cilvēki, un kurš gan gribēs atraut pamatīgu kumosu no savas mutes. Latvju tautas pārstāvji izvēlējās citu ceļu – latinos valstu praksi. Papīra naudas čaukstoņa džungļos nav ne graša vērta. Tā nu esam, kur esam.
