Latvijā nemaz nav daudz tādu mazpilsētu kā Valka, kur pēdējos gados ir uzstādīti pieminekļi, kas simbolizē alkas pēc brīvības un Latvijas neatkarību. Lugažu laukumā ir piemineklis Kārlim Ulmanim, bet Raiņa un Rīgas ielas krustojumā slejas pirms diviem gadiem atklātais piemineklis jeb Brīvības statuja, kā to dēvē valcēnieši, veltīta Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes dibināšanas simtgadei.
K. Ulmanis bija Latvijas Republikas prezidents no
1936. līdz 1940. gadam. Viņa pamatsaukļi bija vienība, vadība, latviskums. Savukārt Latviešu Pagaidu Nacionālā padome tika dibināta Valkā un tā
1917. gada nogalē pieņēma Latvijas valsts izveides pamatam svarīgus lēmumus. Kāpēc es pieskaros šai tēmai? Tāpēc, ka nesen redakcijā vērsās kāds pensionārs, bijušais izsūtītais uz Sibīriju. Viņš katru gadu nozīmīgos datumos dodas nolikt ziedus vai puķi podiņā pie Kārļa Ulmaņa pieminekļa. Sirmais kungs to dara neviena nemudināts, pats pēc savas brīvas gribas, jo K. Ulmanis viņam esot etalons, kādam ir jābūt cienīgam valstsvīram. Vīram sāp sirds, ka pašvaldības atbildīgais dienests netur rūpi par noliktajiem ziediem pie pieminekļa. Pirms kāda laika, kad pašvaldības ēkā Beverīnas ielā 3 strādāja klientu apkalpošanas speciāliste Māra Apine, viņš personīgi vienojies, ka darbiniece aplies puķes, lai tās pie pieminekļa ziedētu pēc iespējas ilgāk. Taču tagad neviens to vairs nedarot, tāpēc pensionāram sāp sirds. Ne jau par iztērēto naudu, bet par attieksmi.
Mans ieteikums būtu, ka par puķēm podiņos pie pieminekļiem varētu rūpēties sētnieki, kas uzkopj konkrēto teritoriju. Iespējams, ir citi varianti, bet tas taču būtu labi, ja pie mūsu pieminekļiem būtu ziedošu puķu podiņš.
