Pēc raksta “Ziemeļlatvijā” par iedzert mīlošām kompānijām Smiltenes centrā uz soliņiem pie luterāņu baznīcas savu viedokli laikraksta interneta portālā izsaka arī tā lasītāji.
Pēc raksta “Ziemeļlatvijā” par iedzert mīlošām kompānijām Smiltenes centrā uz soliņiem pie luterāņu baznīcas savu viedokli laikraksta interneta portālā izsaka arī tā lasītāji.
“Par to jau sen esmu nobrīnījusies, ka kaut kas tāds tiek pieļauts – pašā pilsētas centrā pie Dievnama pilnīgi atklāti tiek cilātas pudeles, smēķēts uz nebēdu, nereti ēstas sardeles un sausās zupas – fui!!! Smaka šausmīga. Man kā jaunajai māmiņai ir iespējas apsēsties ar bērniņu blakus smirdošiem, smēķējošiem un dzerošiem bezpajumtniekiem,” raksta Iveta.
Tiesa, ne visi vīri no soliņu kompānijām ir bezpajumtnieki. Ir tādi, kuriem ir pašiem savs dzīvoklis, kaut gan daži nudien ir bez mājokļa. Kur viņi klīst visu dienu un kur nakšņo, nav zināms.
Sabiedrība ir noslāņojusies, un ar to jārēķinās. Dažādu iemeslu dēļ par dzīves pabērniem (alkoholiķiem, bezpajumtniekiem, ubagiem) kļuvušie cilvēki ir tepat, mūsu vidū, un dzīvo pēc savas izpratnes, vai mums tā patīk, vai ne. Problēma acīmredzot ir, – kā viņus aizvākt projām no sabiedrības acīm.
To, ka šis stāsts ir mūžīgs, atgādināja nesen TV demonstrētā padomju komēdija par Šurika piedzīvojumiem. Tolaik bezdarbniekus un slaistus piespiedu kārtā milicijas uzraudzībā sūtīja strādāt uz jaunceltnēm un citiem objektiem, lai pāraudzinātu. Mūsdienās, kad tirgus ekonomikā darbam prasa kvalitāti, šis risinājums nez vai izdotos. Interesanti, vai ir kāds cits veids, kā soliņu kompānijas motivēt dzīvot citādāk?
