Jautājums par bērnu augšanu valsts un pašvaldību uzturētās ārpusģimenes aprūpes iestādēs jeb, runājot vienkāršā valodā, bērnunamos pēdējos gados ieguvis sen pelnītu aktualitāti medijos. Tas licis sarosīties visiem, kas šos jautājumus pārrauga, kā arī iedvesmojis vairāk ģimeņu kļūt par audžuģimenēm. Audžuģimene ir ģimene, kas ir gatava nodrošināt aprūpi bez vecāku gādības palikušam bērnam, kamēr bērns nevar atgriezties ģimenē vai viņam nevar tikt nodrošināta cita veida aizbildnība. Nebūt nevar teikt, ka situācija bērnu ārpusģimenes aprūpē ir strauji uzlabojusies, kopš jautājums kļuvis aktuālāks. Tomēr valsts un mēs kā sabiedrība vismaz domājam pareizā virzienā un vairāk apzināmies, ka bērniem augt ģimeniskā vidē, neapšaubāmi, ir labāk, kā augt institūcijā.
Latvijā šī gada sākumā bija 633 audžuģimenes jeb aptuveni 0,33 audžuģimenes uz 1000 iedzīvotājiem. Tas nozīmē, ka tādā pašvaldībā kā Valkas novads būtu jābūt aptuveni trim audžuģimenēm. Tomēr, pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas datiem, šī gada sākumā Valkas novads bija starp tām 25 pašvaldībām, kurās nebija nevienas audžuģimenes. Es kā Valkas novada domes Sociālo lietu komitejas deputāts uzņēmos noskaidrot iemeslu, kāpēc mūsu pašvaldība ir šajā sarakstā. Tālāk izklāstītais ir manis izpētītais un secinātais par iemesliem, kāpēc pie mums nav audžuģimeņu.
Sākumā jāuzsver, ka audžuģimeņu trūkums novadā nav kritiska lieta. Situācijā, kad bērns Valkas novadā paliek bez vecāku aprūpes, viņam audžuģimene jāmeklē jebkurā Latvijas pašvaldībā. Tāpat arī bērns no jebkuras pašvaldības varētu nonākt audžuģimenē mūsu novadā, kas to būtu gatava uzņemt. Bērns šādā situācijā nav piesaistīts noteiktai teritorijai, tādēļ fakts, ka mūsu novadā nav audžuģimeņu, neliedz šādas aprūpes iespējamību.
Sākot domāt par iemesliem, kāpēc novadā nav nevienas audžuģimenes, pirmkārt, nāk prātā sociālekonomiskie faktori, kas citviet Latvijā, kā lielajās pilsētās vai Pierīgā, varētu būt labvēlīgāki, lai veidotos šādas ģimenes. Tomēr, analizējot, kurās pašvaldībās audžuģimeņu ir visvairāk, tās būtiski neatšķiras no Valkas novada. Daudzas no tām ir no mums netālu esošas pašvaldības. Piemēram, Jaunpiebalgas novadā ir tikai 2000 iedzīvotāju, taču ir 26 audžuģimenes, kurās aug 65 bērni. Raunas un Beverīnas novados katrā ir 3000 iedzīvotāju, taču tajās ir attiecīgi 15 un 8 audžuģimenes. Kandavas novadā, kurā ir mazāk kā 8000 iedzīvotāju, ir 57 audžuģimenes. Tajā pašā laikā tikai divās no deviņām republikas pilsētām audžuģimeņu skaits ir nedaudz augstāks kā pašvaldībās vidēji. Neviļus jāizslēdz potenciālie sociālekonomiskie faktori un pašvaldību novietojums kā noteicošais faktors.
Bāriņtiesu likuma 25. pants nosaka pašvaldības bāriņtiesas pienākumus un tiesības šajos jautājumos. Bāriņtiesas lemj par audžuģimeņu statusa piešķiršanu vai atņemšanu, apseko, vai audžuģimene un tās apstākļi atbilst noteiktajiem, lai bērns varētu pilnvērtīgi augt šādā ģimenē. Tomēr likums nenosaka bāriņtiesas pienākumu veicināt audžuģimeņu veidošanos, un medijos parādās ziņas par bāriņtiesām, kuras gan ar panākumiem veicina audžuģimeņu veidošanos, gan tādas, kas ir aktīvi noraidošas pret potenciālajām audžuģimenēm. Ne velti rodas jautājums, kurai no šīm līdzīgāka ir mūsu. Iepazīstoties ar mūsu bāriņtiesas darbu, nerodas sajūta, ka tā ir pasīva vai negatīva audžuģimeņu veidošanās procesā. Drīzāk pretēji, tā mēģina aktīvi strādāt pie potenciālo audžuģimeņu uzrunāšanas.
Ja pie audžuģimeņu trūkuma nevaram vainot sociālekonomiskos faktorus vai pašu neizdarību, nākamais, ko varam darīt, ir vērsties pie tām pašvaldībām, kur audžuģimenes ir ievērojami vairāk, kā vidēji jābūt. Šīs pašvaldības pašas neuzskata, ka tās būtu ārkārtīgi veiksmīgas šo jautājumu risināšanā. Jautājot šo pašvaldību deputātiem par viņu lomu situācijas veidošanā, tie norāda, ka svarīgāki ir paši cilvēki un pašvaldība tikai iespēju robežās palīdz audžuģimenēm. Interesanti, ka pašvaldības, kurās ir daudz audžuģimeņu, uzskata, ka ekonomiskā situācija un valsts atbalsts ir būtisks faktors, tomēr neuzskata to par galveno. Kad uzsāku analizēt šīs pašvaldības, gribēju noskaidrot, kas tām ir kopējs, kas veido labvēlīgu situāciju audžuģimeņu veidošanās procesā. Tomēr noskaidroju, ka audžuģimenes katrā pašvaldībā veidojušās citādāk, galvenokārt uz vietējo cilvēku vai to veidoto vietējo organizāciju iniciatīvas pamata. Nākas secināt, ka pašvaldību loma šajā iniciatīvā nav noteicošā un katrā vietā ir izveidojusies lielāka vai mazāka audžuģimeņu kopiena, kas veido augsto audžuģimeņu skaitu. Cilvēki paši ir izveidojuši šo situāciju, un tā nav veidojusies viena gada laikā.
Jāatzīst, ka Valkas novada pašvaldība ir samērā bezspēcīga audžuģimeņu veidošanās procesā, jo tā nevar būt galvenais iniciators. Būtiskākais faktors, kas ir katrā pašvaldībā, ir audžuģimeņu pašu veidotā kopiena un tas nav kaut kas, ko varētu pieņemt kā pozitīvu pieredzi un mēģināt atkārtot mūsu pašvaldībā. Nereti tiek norādīts, ka būt audžuģimenei ir kā profesija, kas prasa daudz laika un resursu. Būtisks ir līdzcilvēku un organizāciju atbalsts, kas spēj palīdzēt gan emocionāli, gan citos veidos, piemēram, vedot bērnus pie psihologa, veidojot kopīgus pasākumus audžuģimenēm un citādi. Bāriņtiesa var būt šis atbalsts, tomēr tā ir tikai institūcija ar saviem ierobežotiem resursiem un citiem uzdevumiem. Bez citām audžuģimenēm, pie kurām vērsties pēc padoma un iedvesmas, būt audžuģimenei ir grūtāk. To nākas secināt, gan analizējot mūsu pašu bāriņtiesas darbu, gan citu pašvaldību pieredzi. Kopiena ir būtiskākais, tas ir aizsākums un galvenais atbalsts audžuģimenēm.
Protams, negribas teikt, ka Valkas novada pašvaldībā nekad nebūs audžuģimeņu. Šiem jautājumiem aktualizējoties un atbalsta sistēmai uzlabojoties, arī pie mums varētu sākt veidoties atsevišķas audžuģimenes, kas šo kopienu veidotu. Šobrīd valstī mēģina veidot specializēto audžuģimeņu kustību, kuras par šo darbu iegūs ievērojamu atbalstu no valsts. Varbūt arī pie mums būs kāds, kas vēlēsies šos pienākumus uzņemties, un tas varēs būt kā sākums kopienas veidošanai.
