Marika Svīķe
* * *
“Es ticu: Tu atkal varēsi.
Notici arī Tu!
Būs pavasaris, un iesi
Pastaigāties ar Čiku.”
Dēls, teikdams šos vārdus,
Turēja mani pie rokas,
Un krūtīs asaru kārtas
Dēstīja cerību kokus…
Pateicos Dievam, ka esi,
Sūtot debesīm vizbuli zilu.
Tu mani pacel un nes,
Kad dzirdu: “Mammu,
Es Tevi mīlu…”
30.04.19.
Iveta Reinsone
* * *
Katrā baltā ābeļziedā
Māte klusi Dievu lūdz –
Lūdz par sauli,
Lūdz par zemi,
Lūdz par mūsu bērnību.
Katram baltam ābeļziedam
Māte mīlestību sniedz –
Sniedz to Tev,
Sniedz to man,
Sniedz to mūsu bērnībai.
Visus baltos ābeļziedus
Savai Mātei šodien nes –
Nes par asarām un rūpēm,
Nes par viņas rokām siltām,
Nes par negulētām naktīm,
Nes par balto bērnību…
Un par Māti Dievu lūdz…
Diāna Prikule
MĀMIŅAI
Pieglausties,
Bet sirds starp rozēm,
No dzeloņiem neesi pasargāts.
Dievs devis sirdij to kvēli
Un savu skaisto likumu –
Mīli!
Tāpēc pāri kalniem
Un stāvām nogāzēm
Atminies, sirds,
Tev līdzās māmiņa bija,
Pat ja asaru lietus lija.
Reizēm pūta asais ziemelītis.
Bet sirds pukst,
Tā pukst no dāvanas,
Kas arī no māmiņas nākusi.
Dievs, dod to visiem pieminēt!
Un atgādinu sev jo īpaši,
Cik gan skaista ir Tava dvēsele, māmiņ!
Ne visi tai tiek klāt.
Bet ar sirds acīm es to pamanu
Un Tavas dziļās acis,
Tās brīžiem runā bez vārdiem spēcīgi,
Un kāds tām ir skaistums!
Ja ir kas cildināms,
Tad mammas sirds,
Ko jānovērtē no visas savas sirds!
Lai šī patiesība mirdz
Un tā dedz gaismu visos sirds nostūros.
Tāpēc lai mīlestība valda,
To tik vēlos.
Gan tad arī prieka upe čalos
Un mīlestība iekš sirds vairāk kvēlos.
Aija Ābena
MĀMIŅ
Māmiņ, ar apzeltītu lazdas skaru
Taviem pleciem pieskarties es varu.
Lai tev dienas kā lazdu skaras zied
Un sirds vienmēr kā cīrulim dzied.
Māmiņ, ar nedienām tu galā tiec,
Jo katrā darbiņā tu mīlestību liec,
Un gaiši mirkļi dzīvei prieku rod,
Jo lazdas ziedputekšņi spēku dod.
Māmiņ, lai tev acis vienmēr smaida
Un sirds pavasara brīnumus gaida!
Lai spožā saulīte spēj tevi sasildīt,
Novēlu tev visus sapņus piepildīt!
Smaida Maskina
ES PATEICĪBĀ ZEMU GALVU NOLIECU
Cik patīkami, māt,
Ir pabūt tavā tuvumā
Un ieklausīties it visā,
Ko dzīvē
Iepazīt un uzzināt nepaspēju.
Tu teici vienmēr, –
Mums katram dzīvē uzdevums ir savs,
To jāprot saprast un izpildīt!
Bet, cik gan paiet ilgi gadi,
Līdz sāc to apjaust,
Ka dzīvi nodzīvot
Nemaz nav tik viegli…
Tik daudz kļūdu pieļaujam,
Arī otru sāpinām,
To it kā paši neredzam
Un nejūtam,
Skrienot pa dzīvi ātros tempos.
Un apstājamies tikai,
Kad ar pašiem kaut kas notiek…
Tad tikai sākam domāt, –
Kāpēc un kādēļ,
Un tieši ar mani tas viss ir noticis?
Mācību mēs gūstam,
Savas kļūdas labojot.
Un tavos padomos gūto, māt,
Es savā sirsniņā ielieku.
Savā dzīvē ar prieku
Tavas dotās zināšanas loloju
Un pateicībā, māt,
Tavā priekšā
Zemu galvu noliecu!
Mārīte Pommere
* * *
Tu mana svētnīca,
Miers, patvērums,
Tas, ko Augstākais devis,
Kad reizēm brūk mana pasaule,
Es meklēju ceļu pie tevis.
Un nav svarīgi
Mirkli vai mūžību,
Ērkšķiem vai rozēm klātu,
Klusējot, ticot, izsāpot
Mēs ejam šo ceļu pie mātes.
Regīna Melzoba
DIENAS BALTĀS
Kad uzzied narcises un tulpes,
Kad ievas baltos tērpos ietērpjas,
Kad putni atraduši mājas vietas un
Ligzdas vīt ir steiguši,
Ir pavasaris klāt patiesi
Un arī skaistā svētku diena
Klāt.
Ar māmiņu es parunāties
Vēlos un raudzīties, kā
Viņas acis smej.
Es vēlreiz gribu aizbraukt ciemos un
Viņu samīļot no sirds.
Mēs sēdēsim uz lievenīša abas
Un pāršķirstīsim domu tīmekļus.
Tad skanēs jautājumi
Viens pēc otra –
Vai atceries, vai atceries?…
Vai atceries, kā
Auklēji tu mani,
Pie savas sirds
Cieši spiedusi…
Vai atceries, kā noglāstīji matus,
Kad kāds bij pāri
Nodarījis man…
Tā sēdējām mēs ilgi, ilgi
Un vērpām savus domu
Tīmekļus.
Un atcerējāmies tās dienas baltās,
Kas kā ievu kupenas
Pavasarī ziedēja.
Ilma Jansone
MĀTES MĪĻUMS
Mamma mana mīļā,
Bez Tevis nebūtu
Manas dvēseles,
Arī sapņu un ilgu.
Bez Tavām mīļām rokām,
Kas glāsta un mierina,
Nebūtu dzīves manas,
Un kas darbus dara un stāstus stāsta.
Bez Tavas sirds,
Mamma mana mīļā,
Nebūtu mīlestības
Un stāstu par dzīvi un laimi,
Kas dvēseles silda,
Kas dzīvo, sapņo, domā.
Elīna Kubuliņa-Vilne
MĀTEI
Caur zilām vizbulītēm,
Māmiņ, tavs gaišais
Smaids man visur līdz,
Ar tavu starojumu silto
Ir pieliets katrs dzīves rīts.
Tā gribas atkal bezrūpībā
Kā bērnībā tev roku sniegt
Un aizvest prom no
Dzīves bēdām,
Un skumju brīžos nesadegt.
Es šodien bērza tāsī
Rakstu tev pateicības vēstuli –
Par cilvēku, kāds tagad esmu,
Par pasauli, ko satiku,
Un saule apspīd katru domu,
Ko sirsnībā tev nosūtu.
Līga
PAR LIELO LAKATU MĀTES DIENĀ!
Kā putns, kā zieds, kā atmiņa, kā mīlestība
Man Lielais Lakats Mātes dienā klusi
Rokās ņemts un dārgi turēts, pieglausts vaigam
Kā tāli atmodināts vecvecmāmiņas
pieskāriens.
Kā sena atmiņa no veiklas atspoles
un stellēm
Lielais Lakats sveču gaismā pie mēness
logā dzima,
Pilns brīnumpasaku par tālām, svešām
zemēm
Un mazo, jauko bērnu – manu vecmāmiņu.
Iet laiks, un jau sauli skata mana zelta
māmuliņa,
Ar lielām ilgām īstu sviesta maizi
rokās turēt
Tik retās pļavu paslēpēs ar Lielo Lakatu,
Viens mirklīgs prieks kā sviesta dzeltenums.
Kā jautra, bezbēdīga atmiņa man
Lielais Lakats,
Kad jau cita audze uzsauc zaļai pasaulei,
Jo, tīti Lakatā, ar kamaniņām sniegu ķērām
Un šuvām sniega pogas Lielam Lakatam.
Kā mūžam nedziestošā saulē Lielā Lakatā
Es šodien Mātes dienā klusi satinos.
Viss tek uz priekšu laika plūdumā ar steigu
Un klātesošs kā brīvā, netveramā elpa.
Lielam Lakatam ir tikai cerība par
tālāk mūžu
Un to, ka citās mīlestībās viņu maigās
rokās ņems.
Lai vēl ilgi stipro dziju spēks caur
Lielo Lakatu
No pagājības nākamībā Mātes jaunos
lokos dzied.
Sarmīte Ozola
* * *
Vēl vālodze klusē
Jo slāpes no avota dzēš
Bet dzeguze izkliedz
Visai pasaule taisnību savu
Par pamestiem bērniem
Kas svešu ligzdu
Par savējo sauc
Būs vasara pusē
Kad vālodze rasu lūgs
Tad pamale mākoņus sakrās
Ar lietus smaržīgo veldzi
Un pērkona spirgtumu
Lai varam sagaidīt dienas
Kad dzērves pirms tālā ceļa
Pār pļavām un laukiem
Savas klaigas un skumjas
Ar miglas biķeriem lies…
Kornēlija Apškrūma
ATCEROTIES MĀTI
Kopš tu esi
Aizsaules pagalmos, māt,
kopš uz zemes
tevi vairs neskatu vaigā,
tomēr jūtu arvien,
ka esi man klāt
visos ceļos un takās,
ko iznāk šeit staigāt.
Mājas solī joprojām
ir kāda vēsts,
kā reiz pati
šo darbu veici,
vai maz iespējams ir
no atmiņas dzēst
domas, padomus,
kurus reiz teici.
Ka par taisnību
jāprot pastāvēt,
ka pret meliem
ir jāiet cīņā,
tava goda vārds
lai tīrs un svēts
un ka ārējais spožums
kā zvīņas…
Bērnu dzīvei te jābūt
ir dvēselei klāt,
kad tiem liktenis
sagādā sāpes,
tagad tavus vārdus
varu izvērtēt, māt,
jo ir ļaudis
mīļuma slāpēs.
Līdz ar paaudžu maiņu
kļuvis vērtīgais lēts,
taču, kamēr rit
dzīves gājums,
mātes vārds ikvienam
jātur ir svēts,
māte – mīlas un gudrības
krājums.
