Kādreiz tālā bērnībā lasīju tādu kā fantastikas žanrā sacerētu romānu par visai drīzu nākotni, kad cilvēce būs patērējusi visas akmeņogles un naftu, tāpēc liela daļa planētas grims tumsā un aukstumā, turpinās darboties vienīgi hidroelektrostacijas. Tas turpināsies tik ilgi, līdz kādam vīram nejauši izdosies atklāt ķīmisku savienojumu, kas mazas tabletītes veidā spēs ģenerēt kolosālu siltuma daudzumu.
Varam pieskaitīt šādus romānus pie sava laika banalitātēm, daudz nopietnākā līmenī pie līdzīgu teoriju izstrādes nopūlējās zinātnieki. Vieni teorētiski aprēķini izskaitļoja cilvēces skaitlisko pieaugumu, kam noteiktā periodā vajadzētu sasniegt tādu līmeni, ka zemīte visus vairs nespēs pabarot.
Kamēr nebija nopietna priekšstata par kodolenerģijas iespējām, akmeņogļu un naftas krājumi zemes dzīlēs tika lēsti visai pieticīgi, neviens nopietni neapsvēra jautājumu par ieguves tehnoloģiju attīstību, kas ļaus iegūt derīgos izrakteņus arī vietās, kas savulaik tika uzskatītas par neizmantojamām. Gluži kā ar pārtikas ražošanu – viss tika rēķināts pēc tolaik iegūstamās ražības. Ne velti Hruščovs lika audzēt kviešus sausajās stepēs, jo no vērmeļu un kuslas zāles hektāriem tomēr varēja iegūt padomju ļaudīm nepieciešamo maizīti.
Līdzīgā veidā zinātņu ļaudis pārsprieda par dzeramā ūdens rezervēm, pat par skābekļa daudzumu gaisā, kuru elpojam. Teorijas viena otru apkaroja, piemēram, PSRS tautsaimnieku līmenī par neizsmeļamu pārtikas avotu uzskatīja pasaules okeānu.
Reti kurš nākotnes pareģotājs bija informēts par jau pagājušā gadsimta sākumā fiziķu atklājumiem kvantu fizikā, kur pirmo reizi parādījās atziņa par kosmiskās enerģijas apveltīšanu ar apziņu, proti, Augstāko saprātu, kas var piedalīties zemes norišu kārtošanā.
Šeit atļaušos izdarīt atkāpi. Kad studēju trešajā kursā, mums profesors Ernests Karpovics lasīja dialektiskā materiālisma kursu, tas bija 1954. gada sākumā. Profesors maz runāja par marksisma klasiķu teorijām, bet vismaz pusi tēmai veltītā laika ziedoja jautājumam par matēriju un apziņu. Tikai gadu pēc Staļina nāves, protams, vajadzēja apgalvot, ka par primāru uzlūkojama matērija, bet apziņa ir sekundāra. Citādi nedrīkstēja ne domāt, ne runāt. Bet tālākais tēmas izklāsts jau attiecās uz kvantu fizikas sasniegumiem, kur bijušais Rīgas Politehnikuma audzēknis mīlēja citēt savu skolotāju Vilhelmu Ostvaldu, ka zināmos apstākļos matērija (korpuskuli) spēj pāriet enerģijā, un otrādi. Savukārt enerģija, līdz ar to arī matērijas korpuskulārais kvantu veidojums, ir apveltīti ar apziņu. Ja to dzirdētu tā laika kompartijas ideoloģiskie sekretāri, viņi droši vien uzlidotu kosmosā.
Šos enerģijas apziņas jeb saprāta veidojumus mēs varam arī ieraudzīt, piemēram, kā spožus lidojošos šķīvīšus vai citplanētiešus, kas aizvadītajā gadsimtā itin bieži kļuva redzami parastiem Zemes cilvēkiem, lai galu galā brīdinātu mūs, ka savā aizgrābtībā ar civilizācijas progresa apcerēšanu mēdzam iet nepareizus ceļus. Un brīdinājumi var būt dažādi, kad franču dzelteno vestu kustības dalībnieki izvēlējās absolūtu destrukciju, bija nepieciešams viens šaušalīgs ugunsgrēks, kas pašiem apmautākajiem lika iedarbināt to orgānu, ko pieņemts saukt par smadzenēm. Bet smadzenes, kā zināms, darbojas sasaistē ar kosmisko apziņu.
Mēs jau gandrīz gadsimtu dzīvojam laikmetā, kad mainās īstenības uztveres paradigma. Vairs nav aktuāli, cik ilgam laikam pietiks akmeņogļu, jo dienas kārtībā stājies jautājums par globālo sasilšanu un klimata izmaiņām.
Varam runāt par atšķirīgām civilizācijām un to spēju reaģēt uz pārmaiņām dabā. Kaut gadās visādi izņēmumi. Kamēr vecā Eiropa cenšas šo to darīt, lai mazinātu siltumnīcefektu veidojošo gāzu nokļūšanu jonosfērā, šādas rūpes saskatām arī Japānas un Dienvidkorejas nostājā, tikmēr varenās ASV Trampa līdzekļu taupīšanas nolūkā gatavas visu klimata izmaiņu procesu pasludināt par nepierādītu faktu. Kūtri šajā jomā darbojas Ķīna un Indija, bet Brazīlija nekādi nespēj novērst patvaļīgu tropisko mežu iznīcināšanu.
Cita lieta ir mūsdienu zinātne, jaunākās tehnoloģijas, kas ļauj enerģiju ražot no saules izstarojuma un vēja spēka, ir tikai jautājums, cik tālu drīkstam iet, lai nekaitētu dabai kopumā. Latvijas apstākļos būtu ideāli, ja vismaz visi garāžu jumti tikti noklāti ar saules paneļiem. Pagaidām visai kautrīgi pārstrādājam sadzīves atkritumus un automašīnu riepas.
Lauksaimniecībā, salīdzinot ar kolhozu laikiem, faktiski visu kultūru ražība pieaugusi divkārt, arī mājlopu produktivitāte divkāršojusies. Tāda ir visas pasaules tendence, ja vien laikus abstrahējamies no lielās naudas pelnītāju piekoptām praksēm. Tikmēr vasaras kļūst karstākas un garākas, ledāji kūst aizvien straujāk, un emocionāli nav grūti saprast dažu valstu skolu jaunatni, kura pašlaik veido dabas saudzētāju masveidīgākās izpausmes. Tā ir nebijusi situācija, ar ko jārēķinās valdībām.
Par šīm tēmām gadsimtu mijā plaši sadarbojos ar pazīstamo lielogu dzērveņu audzētāju Andri Špatu, tapa vairākas manas publikācijas. Nesen kāda sieviete, ieskatījusies tā laika avīzēs, ar pārsteigumu konstatējusi, ka gandrīz visi tolaik izteiktie paredzējumi piepildās. Tāda ir mūsdienu tendence. Vai cilvēce pagūs savlaicīgi savākties, lai kopīgiem spēkiem censtos novērst planētas Zeme bojāeju, tāds ir mūsdienu svarīgākais jautājums.
