Alda Miķe, teātra skatītāja:
– Pagājušajā nedēļā biju uz Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Man 30 gadu”. Tā ir Pētera Pētersona luga, uzrakstīta 60. gados, toreiz uz padomju dzīves būvēšanas fona, taču tas ir nomests nost. Ir palikušas cilvēku attiecības, tas, ko izvēlamies un kā vadām dzīvi. Galvenajai varonei (Dita Lūriņa) ir mazliet tāds stils kā Skārletai no “Vējiem līdzi” – “par to es padomāšu rītdien”. “Šodien es neraizēšos, satieku citu vīrieti, – “vai jums ir dzīvoklis? Man nav kur pārnakšņot””. Izrāde ir mūzikla formā, pie klavierēm ir Raimonds Pauls. 60. gadu noskaņa ir papildināta ar tam laikam atbilstošām dziesmām, kuras mana gadagājuma cilvēkiem ir pazīstamas.
Dana Langenfelda, topošā jogas speciāliste:
– Valmieras Drāmas teātrī redzēju “Laimīgās dienas” (absurda dramaturģijas meistara Semjuela Beketa 1960. gadā tapusī luga – redakcijas piezīme), kas mani ļoti iespaidoja. Galvenajā lomā ir aktrise Lelde Kalēja. Tā ir izrāde par attiecībām, par sievieti, kura mūža nogalē palikusi vientuļa, pati ar savām domām. Kaut sieviete visu laiku sarunājas ar vīrieti, tikai izrādes beigās sapratu, ka viņš jau ir tajā saulē, ja nemaldos, izdarījis pašnāvību un daļēji viņas zāģēšanas pēc.
