Teoloģiskas pārdomas
MT 18.10-35
LK 17.1-4
Atbildu vienā vārdā – nepastāv! Ak, Dievs, ko viņš muld, tūlīt nāks deviņi pērkoni un satrieks viņu, tā varētu izsaukties kāda dievbijīga tantiņa. Nekas nenāks, tantiņa vienkārši vāji orientējas Bībelē. “Jā, bet, ieejot jebkurā baznīcā, mēs nepārtraukti dzirdam, ka jāpiedod, jāpiedod…” Pareizi tur runā, uz piedošanu tiešām balstās ticība. “Nu redz, kā sapinās melos, meliem īsas kājas, un vispār ko šis te divreiz mācītāju no Valkas baznīcas izraidītais “fantazē”,” triumfē tantiņa. Jāpiedod, jāpiedod, bet vai vienmēr un visiem? Un vai vispār cilvēks ir uz to spējīgs, vai tāda ir Dieva pavēle? Nav tādas Dieva pavēles, un arī cilvēks uz to nav spējīgs, cilvēks nereti var piedod ar muti, un dzīvē redzams, ka šie “piedevēji” bieži vien nepiedod “neatdotu spičkastīti”, ar sirdi viņš piedot nav spējīgs, un tas arī netiek prasīts. Te, protams, ir runa par lieliem pāridarījumiem. Kad pirmo reizi par savu “fantazēšanu” tiku izraidīts no Valkas baznīcas (protams neoficiāli), jutos kā no laivas izmests. Pienāk svētdiena, gribas uz baznīcu, bet nav, kur iet. Dodos uz Valgas Jāņa baznīcu, skatos ‒ mācītājs pats iet zvanīt, nav, kas to dara. Pieteicos par kalpotāju un daru to jau trīspadsmito gadu. Mācītājs tad bija ļoti pieredzējis (arī viņa tēvs bija mācītājs) un vērsos pie viņa ar jautājumu par piedošanu. Atbilde bija nekavējoša un kodolīga: “Kristietim nav jābūt lupatai.” Ar vienu vārdu sakot, jāpiedod, bet jāskatās, kam un kāpēc. Ja to nedarīsi, var gadīties, ka būsi piedevis sātanam un cilvēkam, kurš uzklausījis tā padomu, izdarīsi “lāča pakalpojumu”. Tā vietā, lai veicinātu viņa atgriešanos, radīsi viņā pārliecību, ka ar viņu ir viss kārtībā un gremdēsi viņu vēl dziļāk. Atbildība tad gulsies uz tevi.
Pa šiem gadiem daudzi mācītāji un “mācītāji” ir mēģinājuši mani uzvest uz pareizā ceļa. “Ja nepiedosi, tad ļaunumu glabāsi sevī un tas tevi sadedzinās”. Padarīs slimu nevarīgu un utt.
Vai tad cilvēku, kurš cīnās par taisnību, var kas negatīvi ietekmēt? Protams, ka viņam būs jāpārvar visādi šķēršļi, bet gala iznākums būs pozitīvs. Ja piedosi “pa labi un kreisi”, pasaulē vairosi tikai ļaunumu.
“Ienaidnieki ir jāmīl un par tiem jālūdz.”
“Kas tev sit pa vienu ausi, tam pagriez arī otru.”
“Kas ņem tavus svārkus, tam atdod arī mēteli.”
Pareizi, bet tam nav sakara ar piedošanu. Ja godīgi, tad visa mana “fantazēšana” man pašam liekas arī kaut kas nereāls un stipri šaubos, vai kaut ko tamlīdzīgu dzirdēšu luterāņu baznīcā, varbūt pie pareizticīgajiem vai katoļiem, jo, kā jau teicu, piedošanai ticībā ir liela vieta.
“Piedodiet, kā Dievs jums ir piedevis.”
Jā, Dievs nešķiro cilvēkus un ir gatavs piedot jebkuram. Jo lielāks grēcinieks, jo vairāk viņš gaida viņa atgriešanos, gaida, bet nereti nesagaida, jo cilvēkam pašam ir jāpanāk pretim, ko viņš nereti nevēlas.
Neizmērojama ir Dieva žēlastība un piedošana, un tikai viņa ziņā ir, kā viņš to pielieto. Laikam Mārtiņam Luteram pieder vārdi, kuri kaut nedaudz ļauj ieskatīties šai noslēpumā. “Kad es nonākšu paradīzē, tad būšu trīskārtīgi izbrīnīts. Pirmkārt, ka ieraudzīšu tur tos, par kuriem domāju, ka tie tur nebūs. Otrkārt, ka neredzēšu tur tos, par kuriem domāju, ka tie tur būs. Treškārt, ka pats tur esmu.”
Priecīgus Kristus augšāmcelšanās svētkus!
Uldis Muižārājs
2019. gada aprīlī
