Žēl, ka pagaidām viņiem nekas nesanāk ar “in –
door” (iekštelpām skeitparkam). Vietas pie Smiltenes
tirdzniecības centra kāpnēm nav daudz. Arī ar garāmgājējiem
jārēķinās.Žēl, ka pagaidām viņiem nekas nesanāk ar “in –
door” (iekštelpām…Apmēram tā domāju ikreiz, kad vakaros redzu pusaudžu bariņu
braukājam ar velosipēdiem pie vienas no tirdzniecības centra
ieejām. Šoruden daži no viņiem vērsās laikrakstā
“Ziemeļlatvijāa”, uzrunājot avīzē uzņēmējus
cerībā atrast telpas (piemēram, angāru), kur ierīkot ziemas
skeitparku. Tas tāpēc, lai nebūtu ziemas mēnešos jābraukā zem
klajas debess.
Neviens uzņēmējs vai telpu īpašnieks
neatsaucās.
Faktiski par to nav jābrīnās. Pat ja kādam
Smiltenē būtu brīvas telpas, viņš tās, pirmkārt, iznomātu
maksātspējīgam pieaugušajam – kādai firmai vai tamlīdzīgi, jo
pusaudži nav bagāti klienti. Otrkārt, ir atbildība nepilngadīgos
ielaist savā īpašumā. Ja nu kaut kas notiek?!
Pieļauju,
tāds domu gājiens ir vairākumam pieaugušo. Pusaudžiem pretī varētu
nākt cilvēks (ar nosacījumu, ja viņam ir “in –
door” telpas), kurš viņus saprot un jaunībā pats aizrāvies
ar ekstrēmiem sporta veidiem.
Protams, dzīvē nevar
gribēt visu. Smiltenes pilsētas dome jauniešiem jau ir izveidojusi
vasaras skeitparku. Taču nevienam nav liegts tiekties pēc kaut kā
vairāk, nekā ir tagad. Šajā gadījumā ir ļoti apsveicami, ka
Kristaps (viņējie sapratīs, – kurš) un citi domubiedri paši izrāda
iniciatīvu un ir gatavi darboties, lai tiktu pie ziemas skeitparka,
kā arī uzņemties atbildību par telpu sakopšanu. Jācer, ka pieaugušo
vienaldzība viņus neatsēdinās tik tālu, lai turpmāk idejām atmestu
ar roku.
