Droši vien tā daudzi latvieši tagad pēc “maisu” atvēršanas varētu jautāt. Komisija ilgi strādājusi, iztērējusi lielus līdzekļus, bet rezultāts…? Jau tagad televīzijā tiek tirdīti iespējamie “vaininieki”, uzliekot tiem vainu, pirms tā pierādīta. Tiek šķelta sabiedrība čekistos un nečekistos. Ja šo jautājumu ņem stingrāk, tad sadarbojušies ir visi, kas dzīvojuši LPSR teritorijā, ar retiem izņēmumiem. Vai tad parastajam ierindas cilvēkam bija iespēja neatbalstīt padomju varu un vai viss tur bija melns un nepieņemams? Vismaz divas lietas tur bija pozitīvas – veselības aprūpe un darbs. Nevienam nebija jācieš līdzekļu trūkuma dēļ vai tāpēc, ka izbeigušās kvotas. Dzīves līmenis gāja uz augšu, neiztika arī bez lejupslīdes.
Piedzimu nedaudz pēc Vācijas kapitulācijas. Savu tēvu nekad neesmu redzējis, viņš slēpās mežos no iesaukšanas vācu armijā, pēc tam gūsts un došanās prom no savas dzimtenes uz neatgriešanos. Māte, kuru padomju vara apbalvoja ar mātes – varones medaļu, netika pasargāta no uzliktām meža klaušām, pārmocījusies nomira. Palikām pieci bērni ar vecomāti. Bija nabadzība, bet badu neatceros, iztikām no saimniecības. 1952. gadā sāku iet Dzērves skolā, mācībās gāja labi, biju aktīvs, iestājos pionieros, arī šaha pulciņā. Vēlāk nomainīju savu brāli pie zirga vadāšanas cukurbiešu vagotājam. Tas bija īsts darbarūķis, stingrs gan, un ar savām labajām ražām aizgāja līdz Maskavai. Sezonas beigās vienu gadu saņēmu četrus maisus cukura (ap 200 kg).
Četrpadsmit gadu vecumā devos uz Liepāju mācīties savu mūža sapni – mūziku. Tur gan biju “spuraināks” un, tikai pateicoties kursa audzinātājam un direktoram Valdim Vikmanim, skolu beidzu. Tur iestājos komjaunatnē un reiz par to “spurainību” kursabiedri mani sapulcē ņēma priekšā. Tāda pēkšņa stingrība no viņu puses mani sadusmoja, devos prom, ar blīkšķi aizcirzdams durvis. Neskatoties uz visām nebūšanām, skolu beidzu ar augstāko novērtējumu trompetes spēlē “5”. Darba nosūtījums vēsta, ka esmu nozīmēts darbā Valkas mūzikas skolā ar 1. augustu. Uzreiz pēc izlaiduma agri no rīta aizbraucu uz Palangu spēlēt restorānā. Pie sevis nospriežu, ka katram skolas bērnam zināms – mācības sākās 1. septembrī. Tikai augusta beigās dodos uz Valku, pa ceļam piestādams Rīgā, lai iestātos konservatorijā. Kolokvijā man paziņo, ka esmu patvaļīgi neieradies darbā un šogad nekāda stāšanās neiznāk, lai nekavējoši braucot uz Valku. Valkā iebraucu 1963. gada 2. septembrī (1. septembris bija svētdiena). Izrādās, ka mani šeit jau sagaidīja Palangas miliču rēķins par nenomaksāto “viesnīcu”. Nu redz, ko tā konservatorija tā varēja uztraukties, te taču skaidri redzams, ka būšu. Mūsu laikos tiek daudzināts profesionāļi – profesionāļi, visur liksim profesionāļus. Taisni profesionāļi (vecie muzikanti) mani “uzmeta”: “Ej nu, ko tu iesi maksāt, aizbrauksi un ar galiem!”
Tikai mēnesis bija vajadzīgs, lai uz ielas noskatītu (vai viņa mani) savu nākamo sievu. Sāku strādāt, bet nekas nopietns neiznāca, jo nākamajā rudenī jādodas padomju armijas dienestā uz trīs gadiem. Jau kara komisariātā (iesaukšanas punktā) iepazinos ar armijas virsniekiem. Tie visi bija lāga vīri. Armijā nokļuvu tanku pulka orķestrī. Tādus pašus lāga vīrus sastapu arī tur. Nebiju nodienējis vēl gadu, kad kādā privātā ballē, kur spēlējām, bija ieradies arī štaba priekšnieks (apakšpulkvedis) krietnā “kunga” dūšā. Man tika paziņots, ka jāierodas pie viņa. To izpildījis, viņš man jautā: “Kur dzīvo tavi vecāki?“ Mana pirmā doma, ka sāks tirdīt par tēvu, kurš ārzemēs. Redzēdams, ka nezinu, ko teikt, nākamais jautājums: “Kur brauksi, ja tev atvaļinājums?“ Saku, ka ir kur braukt. “Brauksi atvaļinājumā?!?“ Un tiešām pēc pāris mēnešiem pulka pavēlē ir arī mans vārds. Armijā atvaļinājums tika piešķirts kā apbalvojums, un bija daudzi, kuri visu dienesta laiku mājās vispār netika. Par ko man? Tikai par to, ka viņam patika mana trompetes spēle. Nereti pēc tam, oficieru ballēs, viņš man saka: “Nu, Muižarāj, uzspēlē kaut ko sirdij!” Vienā tādā ballē pats lielākais priekšnieks – pulka komandieris (pulkvedis) – pienāk pie skatuves un saka: “Nolieciet instrumentus un nāciet man līdzi.” Ieved visus muzikantus bufetē un saka pārdevējai: “Maša, izdzen visus oficierus un aizslēdz durvis.” Kad tas izdarīts, tālākais rīkojums: “Zēniem divas pudeles šņabja, man minerālūdeni.’’ Pēdējā gadā viņa dēlēnam mācīju klavierspēli un par to saņēmu algu no vecākiem. Sākot dienesta pēdējo gadu, janvārī nopirku kabatas kalendāriņu un, atšķīris 15. novembra lappusi, ierakstījuši šādus “bērnišķus” vārdus: “Dievs, ja tu kaut kur esi, tad dari tā, lai šajā dienā es tieku mājās.” No daļas aizbraucu 15. novembrī vēlu vakarā ar pēdējo autobusu… Dievam tad neticēju (padomijā tas bija aizliegts) un tikai 1989. gadā pēc ciemošanās Kanādā, kur mums uzdāvināja Bībeles, sāku pievērsties ticībai.
Atgriezies Valkā, pēc kāda laika saņemu uzaicinājumu ierasties kara komisariātā. Norādītajā kabinetā mani sagaida kāds apakšpulkvedis. Pārrunājām dažādus jautājumus un beigās viņš saka, vai es būtu ar mieru viņu informēt, ja kaut ko uzzinu par kāda nozieguma gatavošanu. Bez domāšanas pateicu – “Jā!”, jo tas taču ir katras valsts pilsoņa pienākums. Neatceros, vai tiku mutiski brīdināts neizpaust šo sarunu, bet, instinktīvi sajutis kaut kādu apdraudējumu, par to informēju savus tuviniekus. Vairāku gadu garumā bija jāiet uz pārrunām, un vienā tādā reizē prasu, kāpēc viņš izvēlējies mani. Atbilde: “Ja no Amerikas atbrauks kāds spiegs, viņš pie manis nenāks, bet pie tevis viņš var atnākt.” Tā kā man nekad nebija nekas ziņojams, vienā reizē saku, ka gribu pārtraukt šīs tikšanās. Par ko tiku brīdināts, ka šādā gadījumā varu tikt aizsūtīts pie “baltajiem lāčiem”. Šeit manas instinktīvās sajūtas apstiprinājās. Ar šodienas informētību saprotu, ka septiņdesmito gadu sākumā tā tiešām bija realitāte. Bija vēl mēģinājumi mani ievirzīt “pareizās sliedēs”, kad tas neizdevās, izsauca uz čeku (iepriekšējās tikšanās notika konspiratīvās vietās) un lika izvēlēties segvārdu un parakstīt kaut kādu dokumentu (laikam par ziņu neizpaušanu). Tikšanās, paldies Dievam, vairs nebija.
Padomijā bija dubultmorāle – no vienas puses cilvēcīgums, godīgums un sapratne, no otras – viss pretējais. Un tā nekur nav pazudusi, un tai nav ne nacionalitātes, ne valstiskuma. Armijā, dienot daudznacionālā vidē (orķestrī no apmēram 25 cilvēkiem bija astoņas dažādas tautības), visu trīs gadu garumā ne reizi nedzirdēju, ka kāds baltietis būtu nosaukts par fašistu. Taisni otrādi – diriģents mūs dēvēja par brāļiem latviešiem. Kāpēc tādi kontrasti? Lai to saprastu, jāņem palīgā Dievs un viņa vārds. Tur viss ir skaidri pateikts, arī gala iznākums, ja dzīvosi ticībā.
Kā jau minēju, Padomijā Dievs bija aizliegts un no tā arī rezultāts. Drošības dienests čeka ar pavēlēm no augšas veica masveida represijas pret iedzīvotājiem, kuri lielākoties bija bez kādas vainas. Rīkojās pēc principa “nav cilvēka – nav problēmu”.
Mums, latviešiem, ir paveicies – mēs esam saņēmuši atpakaļ savu himnu. Vienīgi jāatceras, ka tas nav rīkojums vai prasība, bet gan lūgšana “Dievs, svētī Latviju!”.
