Elīna Kubuliņa-Vilne
Cilvēks ir radis kļūdīties
Nekļūdās putni debesīs,
Tie vienmēr dienvidus atrod,
Nekļūdās saule, ik rītu lecot
Un vakaros norietot,
Nekļūdās bites, meklējot ziedus,
Nekļūdās zāle, dīgstot pēc lietus,
Bet cilvēks ir radīts kļūdīties,
Lai var no kļūdām mācīties,
Lai zinātu, kad tālāk iet,
Bet kad labāk tomēr apstāties.
Cik savādi – otra acīs raudzīties,
Par otra kļūdām gudri pasmieties,
Ja pašam kļūdu pineklis biezs
Ap kājām cieši savērpies.
Un kurš vairāk kļūdās,
Kurš mazāk to dara –
Vai vispār tas kādam ir no svara?
Bet kā tomēr nekad nekļūdīties –
Vai kāds to varētu pasacīt?
Ir gan viena iespēja nekļūdīties
– Neko nekad vairs nedarīt!
