Pasaulē impēriju laiks beidzies. Tie bija sešdesmitie gadi, kad Lielbritānija sāka pildīt to solījumu, ko kara sākumā Čērčils apsolīja Rūzveltam. Impērija, kurā saule nekad nenorietēja, “labprātīgā piespiedu kārtā” palaida uz neatkarības ceļa citu pēc citas savas visumā saprātīgi pārvaldītās kolonijas. Jaunas brīvā tirgus attiecības ieguva ekonomiskie sakari. To pašu ceļu gāja arī Francija, Nīderlande, un nu jau bijušajām metropolēm pārdzīvoti visi emociju radītie mazvērtības kompleksi, un būtu grēks apgalvot, ka tagad angļi bez kolonijām dzīvotu kaut kā sliktāk par citām Eiropas zemēm.
Kādu laiku pasaulē palika viena vienīgā impērija – PSRS. Līdz 1991. gadā sabruka arī tā. Bet tā nebija koloniju brīvlaišana, tā patiešām izskatījās pēc katastrofas, kas raisīja vispārēju ekonomisko sabrukumu, no kā vienīgi Baltijas valstis pratušas izķepuroties. Impērijas metropolē Krievijā valda gandrīz kosmiska atšķirība starp Centru ar Maskavu un tā saukto tālumnieku perifēriju, uz kurieni vairs nav pat vissliktāko zemes ceļu. Ja PSRS ekonomiku par 30 procentiem uzturēja naftas, gāzes un rūdu eksports, tad mūsdienu Krievijā tie jau esot visi 60 procenti.
Šādā situācijā valsts patvaldnieks Putins nepārtraukti sapņo par agrākās impērijas atjaunošanu jebkuriem līdzekļiem. Lielākais guvums ir Krima, tad vēl tās problēmas, ko Maskava radījusi Gruzijai, Moldovai un Ukrainai. Ja arī pats Putins ne vienmēr klaji pauž savu stratēģiju, tad to parasti izdara kāds no viņa režīma ideologiem. Šoreiz to paveicis plaši pazīstamais pusčečens Surkovs, kurš ne tikai cildina Putina sasniegumus, bet arī atklāti runā par nepieciešamību atjaunināt agrāko impēriju.
Lai šos sapņus varētu piepildīt, vispirms jāsašķeļ ES un NATO, jāizraisa haoss ASV, visā pasaulē jāatbalsta diktatoriski režīmi, ar moderniem informācijas līdzekļiem jājauc vientiesīgu cilvēku smadzenes. Attiecībā uz Latviju tie ir nepārtrauktie apgalvojumi, ka mēs, lūk, no kādreizējās PSRS esam ieverdzināti Eiropas Savienībā. Un atrodas cilvēki, galvenokārt krievu tautības tantuki, kuri šiem apgalvojumiem notic. Jo daudziem patiešām liekas, ka Latvijai visas regulas uzspiež līdzīgi tam, kā savulaik to darīja Maskava. Jā, jā, tas jau bija folklorizējies fakts, ka Rīgas tortēm receptes apstiprināja Maskavā. Es gan gribu minēt dažus citus faktus, par kuriem esmu savulaik bijis liecinieks. Atceros, visi Latvijas kolhozi piedalījās ar līdzmaksājumiem, lai Brocēnos modernizētu augstas kvalitātes cementa ražošanu. Kad cementu sāka ražot, to pilnībā pievāca Maskava, jo, lūk, tāds vajadzīgs militārajām būvēm. Kad kaut kur Limbažu pusē sāka ražot augstas kvalitātes parketa dēlīšus, arī tos pievāca PSRS Valsts plāna komiteja. Kad PSRS nomenklatūras darboņu delegācija iegāja kādā Londonas lielveikalā, tad viena dāmīte no redzētā sajukusi prātā: kāpēc viņiem ir un mums nav… Ja neatkarības gados Latvijai šur tur nav paveicies, tad zināma vaina tur, ka okupācijas laikā visos vadošos amatos atradās iebraucēji no Krievijas, kuri arī pēc neatkarības turpināja aplaupīt valsti – gluži kā tagad tas notiek pašā Krievzemē. Korupcijas piemēri Latvijā tam piemēri.
Ir, protams, politiskie spēki gandrīz katrā Eiropas valstī, kam nepatīk līdzdalība ES. Tas daļēji tāpēc, ka cilvēki iemanījušies domāt tikai vienā šaurā leņķī, ignorējot visu kopainu. Teiksim, ja redzam tikai neseno migrācijas politiku. Bet mēs redzam, ka arī šo nekontrolēto migrantu plūsmu iespējams ierobežot tieši kopējiem spēkiem. Par laimi, ir noticis sava veida apskaidrības fenomens, jo pēc Lielbritānijas tautas balsojuma par breksitu vairs neviens normāls cilvēks nevēlas iet šo ceļu. Britiem bija apnicis dzīvot labklājībā, tagad jau iespējams redzēt, kādi būs rezultāti. Galējais absurds būs tad, kad britu viesstrādnieki brauks uz ES valstīm darba meklējumos.
Vismazāk par Briseles ierēdņu ambīcijām būtu jāžēlojas latviešiem. Ir ne mazums gadījumu, kur tieši Briseles regulas neļauj pilnu vaļu mūsmāju granšķīgajiem politikāņiem. Bet gadījumos, ja Briseles prasības ir pārspīlētas vai aplamas, tad ir reālas iespējas cīnīties par savu taisnību. Tiesa, demokrātija ir tāda dīvaina lieta, jo to savā labā prot izmantot arī tādi ļautiņi kā Ždanoka, bet tāpēc nav jāvaino visa Eiropas Savienība.
Atceros, kā PSRS laikos tika izveidota sociālisma valstu Savstarpējās ekonomiskās palīdzības padome, kurai viens no mērķiem bija ekonomiskā līmeņa izlīdzināšana starp valstīm. Īstenībā gan nekas tamlīdzīgs nenotika. Toties tas reāli tiek darīts Eiropas Savienībā. Ja Latvija šajos gados nebūtu saņēmusi līdzfinansējumu no ES centrālajiem fondiem, tad mēs tagad atrastos vienā turīguma līmenī ar, teiksim, Moldovu. Ceļi, tilti, skolu ēkas, daudzdzīvokļu māju renovācija, sporta kompleksi, mazpilsētu ūdensapgāde ar attīrītu ūdeni, ielu sakopšana – tur visur Eiropas līdzfinansējums. Kaut zemnieki sūdzas par samazinātiem līdzmaksājumiem, izmaiņas ir notikušas fantastiskas. Kādreiz dzirdēju lektoru no Maskavas Valsts plāna, kurš skaidroja, ka Latvijā nav iespējams izaudzēt kvalitatīvus maizes kviešus. Tagad mūsu zemnieki audzē jaunas šķirnes un raža ir tāda, ka varam eksportēt uz jebkuru valsti kā pašu kvalitatīvāko mantu. Biju iemantojis trimdā izdotu latviešu ēdienu pavārgrāmatu. Kad mūsu jaunatne gribēja izcept veco ulmaņlaiku ūdenskliņģeri, tas izdevās tikai daļēji, jo miltu kvalitāte mūsdienu Latvijas kviešiem pavisam cita. Tas tikai viens sīks piemēriņš, kad salīdzināšanai nepieciešami citi kritēriji.
