Esmu jau par to rakstījis, ka sociālisma idejas par taisnīgumu un vienlīdzību ir pievilcīgas, kamēr tās Marksa un Engelsa “Manifesta” ietērpā. Ja jaunībā kāds cilvēks nav aizrāvies ar sociālisma saukļiem, tad viņam neesot sirds. Ja cilvēks arī brieduma gados paliek uzticīgs šīm idejām, tad viņam neesot prāta.
Mēs piederam tai sabiedrībai, kas krietnu divu paaudžu laikā izbaudīja gan attīstītā, gan satīstītā sociālisma labumus. Pēc PSRS sabrukuma aizritējuši teju 30 gadi, izaugusi paaudze, kam zināmi tikai atsevišķi agrākās iekārtas recidīvi. Savukārt starp vecākās paaudzes ļaudīm atrodas ne mazums tādu, kuri skumst pēc saviem jaunības gadiem, kad visiem bija darbs, kad bija bezmaksas medicīna un gandrīz bezmaksas izglītība. Par tukšajiem veikaliem un nepārtrauktu ideoloģisko izsekošanu nereti aizmirstas, jo galu galā bijis vairāk taisnīguma. Saprotams, ka mūsdienu kapitālisms ar grūti aptveramo materiālo nevienlīdzību nekādā ziņā nav ideālā sabiedrība, bet vienlaikus jāatceras arī par ikviena indivīda iespējām. Turklāt arī mūsdienās ir valstis, kur, pastāvot privātajam īpašumam, sabiedrība kopumā organizēta tā, lai labklājība būtu vispārēja. Šajā kontekstā tiek runāts par Skandināvijas sociālisma modeli. Savulaik Hruščovs rosināja zviedru un norvēģu sociāldemokrātu uzrunā lietot vārdu “biedrs”.
Divdesmitais gadsimts vispār aizritējis sarkano karogu pavēnī. Ķīna vien kaut ko nozīmēja. PSRS satelītvalstis visas cēla sociālismu, tiesa, ne visas gluži tik fanātiskā izpildījumā, kā būtu vēlējušies Kremļa virsuzraugi. Jāpiemin arī ļoti spēcīgās komunistiskās partijas Francijā, Itālijā, bet sešdesmitajos gados, kad bijušās kolonijas cita pēc citas ieguva neatkarību, gandrīz visā Āfrikā eksperimentēja ar savdabīgām pussociālisma variācijām. Neatpalika arī Latīņamerika (Čīle), kaut pa īstam paveicās vienīgi Kubai – ne gluži bez PSRS atbalsta.
Zīmīgi tomēr, ka arī pēc sociālisma iekārtas valstu gauži negatīvās pieredzes aizvien atrodas gribētāji celt sociālismu. Un ne vienmēr šie eksperimenti skar pašas nabadzīgākās sabiedrības, kaut savulaik mūsu Rainis apgalvojis, ka visvairāk apspiestie esot vistuvāk uzvarai. Tagad tikai vēsturnieki zinās pieminēt Kambodžas piemēru, kur Ķīnas un Vjetnamas ietekmē pie varas nāca tādi apsēstības klīniskie izdzimteņi, ka visas sabiedrības vienlīdzīguma vārdā tūkstošus mēdza apsist ar rungām – lai netērētu patronas.
Daudzās bijušajās kolonijās nacionālās atbrīvošanās pirmie līderi savas tautas labā lēma pašu populārāko attīstības ceļu, proti, atņēma baltajiem kolonizatoriem un izdalīja nabagiem. Jo raugi – visus padarīt vienlīdz pārtikušus uz rāvienu nav iespējams, tāpēc visi tiek padarīti vienlīdz trūcīgi. Un sociālisms gatavs. Šādu modeli Latvija pirmoreiz piedzīvoja jau 1919. gadā. Ja kāds nolēma pretoties vispārējai tautas apnabagošanai, tad boļševiki tādus lika pie sienas un šāva nost. Marksa iecerējumā gan sociālisma idejas bija tik pievilcīgas, ka cilvēku masām ar sajūsmu vajadzēja auļot pretī gaišajai nākotnei, bet nezin kāpēc nekur pasaulē tā nav noticis. Ļeņins atšķirībā no Stučkas tomēr izrādījās saprātīgāks tajā ziņā, ka izeju no valsts sabrukuma atrada Nepa izsludināšanā.
Viens no perversākajiem sociālisma celtniecības piemēriem ir Āfrikas zeme Zimbabve. Angļu kolonizatoru laikā tā bija itin labi pārvaldīta teritorija, kur baltie plantatori ražoja preču produkciju un deva darbu tūkstošiem vietējo iedzīvotāju. Bet tad uzradās ar sociālisma idejām apsēsti nacionālie vadoņi, kuriem likās, ka visiem baltajiem ļaudīm atņemamas viņu iekoptās saimniecības un zeme jāizdala pamatiedzīvotājiem. Rezultātā sākās saimniecisks sabrukums, centieni situāciju labot ar sadrukātas naudas laišanu tautās radīja tādu inflāciju, kas dažu gadu sasniedza miljons procentu. Latvija uz atvadām no PSRS arī pieredzēja inflāciju, kas līdzinājās 900 procentiem, proti, gada laikā rubļa pirktspēja saruka deviņas reizes. Tad mēs visi stāvējām rindā pie toreizējā kioska Raiņa ielas malā un pukstēdami rēķinājām, cik daudz maizītes varam nopirkt par jaunajām cenām.
Lai šādu valsti pārvaldītu, nepieciešama diktatūra ar elitārām represīvām iestādēm. Pa šādu ceļu mūsdienās iet Venecuēla.
Viens no masu psihozes piemēriem ir tāds, ka tautas vairākums vislielāko neapmierinātību izpauž situācijās, kad kopumā dzīve uzlabojas. Venecuēla apveltīta ar pasaulē visbagātākajiem naftas laukiem. Varam minēt Norvēģiju, kura arī dzīvo uz naftas rēķina, kaut ieguve jūrā ir saistīta ar lieliem izdevumiem. Norvēģi prata laikus attapties, viegli nākušos miljardus necentās iztērēt ātrai apēšanai. Venecuēlā tauta izvēlējās par savu prezidentu Ugo Čavesu, īstenu Fidela Kastro piekritēju, kurš nolēma, ka amerikāņu naftas kompānijas apzog valsti, tāpēc faktiski veica nacionalizāciju. Nu valdība varēja aplaimot tautu ar bolivāriem, un rezultātā pieauga preču cenas veikalos. Tad Čavess kļuva dusmīgs un visos veikalos ieviesa armijas uzraudzību. Īsā laikā veikali iztukšojās tik pamatīgi, ka cilvēki iepirkties devās pāri robežai uz Kolumbiju un citām kaimiņzemēm. Radās vajadzība valstī stiprināt armiju un citas spēka struktūras, tāpēc Čavess no PSRS iepirka kara lidmašīnas un citu militāro tehniku kādu 17 miljardu dolāru apmērā, protams, uz parāda, ko solīja dzēst ar naftas piegādēm. Bet neprasmīgas saimniekošanas dēļ naftas ieguve nevis palielinājās, bet krietni samazinājās. Ja arī izdodas naftas ieguvi krietni palielināt, tas novestu pie strauja naftas cenu krituma, un viss beigtos ar jauniem zaudējumiem.
Dīvainīti Čavesu nomainīja absolūts ekonomikas nejēga Maduro, kura vienīgais balsts ir priviliģētā armija. Veikali tukši, ļaudīm bolivāru pilni čemodāni.
Man grūti prognozēt, kādu virzienu gūs pašreizējā divvaldība līdz brīdim, kad šis raksts tiks nodrukāts. Skaidrs ir tikai tas, ka agrāk pati turīgākā Latīņamerikas valsts ir kļuvusi par pašu nabadzīgāko un nelaimīgāko zemi, kaut uzcēlusi tā saukto sociālismu. Ja kādai ģimenei tuvumā atrodams kaut vai krūmājs, tur vismaz bada remdēšanai vienmēr kaut ko mutē bāžamu var atrast. Desmitā daļa tautas jeb trīs miljoni emigrējuši uz kaimiņzemēm, kaut tāpat nevienam leiputrija nevīd. Bet sociālisma ideju apsēstais Maduro aizvien uzskata, ka vienīgi viņš ved savu tautu pretī Saules pilsētai.
