Atrast īstos vārdus, lai atklātu valcēnietes Žannas Dudzinskas būtību, man diez vai izdosies, drīzāk vien sniegt nelielu priekšstatu par šo spilgto personību. Ne tāpēc, ka viņa slēptos aiz maskas vai būtu noslēgts cilvēks, bet drīzāk tāpēc, ka viņā ir kas tāds, kas jūtams aiz redzamā un ikdienišķā, bet grūti izsakāms vārdos. Žanna ir dziļš cilvēks, tā par viņu teic viņas mākslas skolotāja un autoritāte Maruta Stabulniece. To sarunā sajutu arī es, taču, lai šo dziļumu spētu atklāt, attēlot un vārdos izteikt, iespējams nepietiktu pat ar mēnesi ilgām sarunām, kur nu vēl ar vienu interviju.
Ideja aicināt Žannu Dudzinsku uz interviju radās žurnālistiem pavisam ikdienišķi, proti, valcēniete zemledus makšķerēšanas sacensībās izvilka prāvu lomu. Žannu esam ievērojuši arī kā vietējo mākslinieci, kuras darbi apskatāmi Valkas muzeja un mākslas skolas izstādēs.
Patīk būt dabā
Žanna stāsta, ka ir no Latgales. „Nē, nē, esmu valcēniete, Latgalē esmu dzimusi, bet Valkā dzīvoju jau no bērnības. Vispirms te pārcēlās mamma, tad atveda arī mani. Mācījos Valkas 2. vidusskolā, kas bija krievu skola,” skaidrību ievieš Žanna.
Valka viņai ļoti patīkot. Nekad nav bijusi doma kaut kur braukt prom uz Rīgu vai kādu citu lielo pilsētu. „Drīzāk sevi varu iedomāties mājiņā kaut kur meža vidū, pie ezera vai upes nekā lielpilsētā. Man ļoti patīk būt dabā. Jā, esmu dabas cilvēks,” nosaka Žanna.
Klausoties Žannas stāstītajā, tiešām jābrīnās, kā viņa to visu apvieno – ikdienas pienākumus darbā un mājās, gleznošanu, makšķerēšanu un dzejošanu. Jā, Žanna raksta arī dzeju. Tā pie viņas atnāk neprognozējami. Reizēm domas ienāk galvā un tās izdodas pierakstīt, bet reizēm, ja pie rokas nav papīra, vārdi izplēn un pēc kāda laika tos vairs nevar noķert.
„Jo vecāka kļūstu, jo vairāk gribas izdarīt, paspēt, bet laika visam nepietiek. Ja es laimētu miljonu, tad noteikti nodotos ceļošanai, gleznošanai un makšķerēšanai, jo tie visi ir dārgi vaļasprieki. Man tik daudz ko gribas iemācīties, uzzināt, izdarīt, ka baidos – laika pietrūks,” atzīst Žanna.
Jāteic, ka, klausoties rosīgajā sievietē, man šķiet, ka arī bez miljona kabatā viņa dara, māk un spēj ļoti daudz un vairāk nekā citi. Žanna vakarus un savu brīvo laiku nepavada, dīki skatoties televizoru vai pie datora. Šāds dzīvesveids vai laika pavadīšana nav priekš viņas.
Meklē dzīves jēgu
Žanna neslēpj, ka jūtas atšķirīga. Tā bijis vienmēr. Viņa dara ikdienišķas lietas, taču domas, kas raisās galvā, dzīves uztvere un pasaules skatījums atšķiras no vairākuma cilvēku. Tas daļēji izpaužas Žannas dzejā. Viņai grūti to izskaidrot, bet jau no bērnības bijis tā, ka viņa vispirms zina un tikai tad redz vai piedzīvo to, ko jau zināja. Mamma meitu bērnībā saukusi par fantazētāju. Jau no bērnības Žannu interesējis un viņa uzdevusi jautājumu, kāpēc mēs dzīvojam? Žanna atklāj, ka vienmēr bijusi pārliecība, ka nav tā – cilvēks piedzimst, dzīvo, nomirst, un viss. Tādam pasaules modelim nav loģikas un tā, viņasprāt, nav. Viņa tic, ka dvēsele pārdzimst. Žannai šķiet, ka viņa pat jūt nospiedumus no savām iepriekšējām dzīvēm. Viņa nedaudz kautrējas paust savas domas, jo jau piedzīvojusi, ka vairums cilvēku dzīvo šo savu pašreizējo dzīvi kā vienīgo un nevēlas domāt par to, kāda ir cilvēka sūtība, dzīves jēga. Žanna ir pārliecināta, ka dzīves jēga nav piedzimt, ēst, gulēt, strādāt, radīt bērnus, dzīves jēga, viņasprāt, ir mācīties, attīstīties, pilnveidoties kā personībai. Un to var caur dažādām pieredzēm. „Mēs nākam uz šīs zemes neskaitāmas reizes, un dvēsele izvēlas, ko apgūt jaunajā dzīvē. Tāpēc mūsu dzīves ir tik dažādas, jo mēs katrs dzīves laikā mācāmies ko citu. Jā, arī caur grūtībām, sāpēm,” spriež Žanna un uzreiz nosmej, cerams, ka pēc šī viņu nesūtīšot uz Strenčiem. Viņa neslēpj, ka ir ļoti maz cilvēku, ar ko viņa var spriest par šiem jautājumiem. Domubiedrus atrast ir grūti, jo cilvēkiem ērtāk ir nedomāt par eksistenciāliem jautājumiem. Daudzi dzīvo kā robotiņi.
Viss ir likumsakarīgi
Žanna priecājas, ka dzīve savedusi kopā ar Judīti, kas kļuvusi par viņas draudzeni un ar ko viņa var runāt par visu, kas uz sirds. Žanna uzskata, ka nav tādu nejaušību, viss dzīvē notiek likumsakarīgi. Vienīgais, ko cilvēks var, ir izdarīt izvēli, bet tas, kas paredzēts viņa dzīvē, notiks. Žanna stāsta par vienu no šādām savas dzīves likumsakarībām vai it kā nejaušību ķēdi, kas aizveda viņu pie iespējas gleznot.
„Man vienmēr ir paticis zīmēt. Bērnībā es zīmēju un zīmēju, bet skolas laikā tādu iespēju mācīties zīmēt un gleznot nebija. Tik, cik zīmēšanas stundās, un viss. Kad neilgu brīdi strādāju ziedu veikalā „Elston”, tur iepazinos un sadraudzējos ar Judīti, tieši viņa man pastāstīja par studiju mākslas skolā, iedrošināja iet mācīties pie Marutas gleznot. Nejaušība? Domāju, ka nekas nav nejaušība, atnāk tavā dzīvē cilvēks un notikumi, kas pa ķēdīti aizved tevi tur, kur paredzēts, vai vismaz dod iespēju. Vienīgais, kas jādara cilvēkam, – jāizdara pareizā izvēle,” uzskata Žanna.
Tā ir cita pasaule
Jau septiņus vai astoņus gadus Žanna ik trešdienu mēro ceļu uz mākslas skolas studiju, kur ienirst mākslas pasaulē, kurā jūtas kā zivs ūdenī. „Tā ir cita pasaule. Kad sāku zīmēt, es patiešām jūtu, ka it kā aizeju prom no šīs pasaules citā,” atklāj Žanna. Viņas gleznas ir košas, dzīvības pilnas. Žannai patīk gleznot ūdeni, kalnus, mežu. Māksliniecei patīk košas krāsas, tādas ir viņas gleznās un arī apģērbā. Maruta Stabulniece teikusi, ka viņai ir daudz enerģijas. Šobrīd mīļākā ir zaļā krāsa, jo tā ir dabas krāsa. Bet krāsu patikšana laiku pa laikam mainoties. Viņa neslēpj, ka vēlētos kļūt par slavenu gleznotāju, bet tam vajag lielu talantu un daudz laika, ko veltīt gleznošanai. Tieši laiks ir tas, kas Žannai pietrūkst visvairāk, jo ir tik daudz lietu, ko viņai vēl gribas iemācīties un izdarīt.
Kad jautāju Žannai par rakstura īpašībām, viņa neaizdomājoties atzīst, ka ātri iekarst, ir nepacietīga, jo visu vajag nevis tagad, bet jau vakar. Viņai vajag visu laiku būt kustībā. Klausoties šo Žannas pašraksturojumu, var tikai brīnīties, jo dzīvē viņa aizraujas un nododas nodarbēm, kur vajadzīgas pretējas īpašības, proti, pacietība, nosvērtība. Žanna tam piekrīt, jo, būdama nepacietīga pēc dabas, viņa stundām var sēdēt viena laivā un gaidīt savu zivi. Žanna mēdz braukt zvejot arī naktīs. Iebrauc upē vai ezerā, sēž viena pati laivā un jūtas laimīga. Te arī ir lielākā pretruna un apstiprinājums tam, ka cilvēks uz šīs zemes nāk mācīties un attīstīties. Žanna makšķerējot un arī gleznojot mācās pacietību un mieru. Arī savā darbavietā (viņa ir zobārstes palīdze) piefiksējusi, ka vēro zobārsta darbu un domā, ka nekad nevarētu veikt tik smalku un piņķerīgu darbu, bet vakarā aiziet uz mākslas skolu, piesēžas pie molberta un sāk zīmēt smalkas detaļas. Tieši tikpat pinķerīgi un smalki kā zobārsts.
Palēnām viss
notiek pats no sevis
Žanna pēc profesijas ir medmāsa, izmācījusies Cēsīs un, kamēr Valkā bija slimnīca, tur strādājusi. Kad slimnīcu likvidēja, Žanna sapratusi, ka nevēlas braukāt uz darbu citā pilsētā. Darbu meklējusi tepat Valkā. Tiesa, trīs mēnešus savā dzīvē nostrādājusi Somijā, bet tieši prombūtne no mājām bijis galvenais iemesls, kāpēc šāds dzīves modelis nav piemērots viņai. „Man nepatīk būt prom no mājām. Dienā varu tikties ar cilvēkiem, runāties, darboties, bet vakarā man vajag māju un ģimeni. Te, Valkā, savās mājās es jūtos labi, te vēlos dzīvot un strādāt,” atzīst Žanna. Tagad Žanna strādā pie zobārstes Gunas Ikšeles. Priecājas, ka viņai ir savs pleķītis zemes, kur var stādīt un kopt rozes un citas puķes. Jā, esot jau arī siltumnīca kā „visiem cilvēkiem”, bet prieku tomēr gūstot no puķēm, nevis tomātiem. Ar eksotisko augu audzēšanu Žanna neaizraujas, dārza darbi jau tā prasa daudz laika, bet tādi, kas paredzēti siltākām zemēm, jālolo dubultā, turklāt bieži nemaz te īsti neaug, drīzāk nīkuļo. Cita lieta – skaistās rozes.
21 gadu Žanna ir precējusies, bet ar vīru Andreju kopā ir jau gadus 23 vai 24. Iepazinušies 8. martā mammas dzimšanas dienā. Mamma spēlējusi šahu un uz dzimšanas dienu uzaicinājusi šaha kluba vadītāju Vsevolodu Dudzinski, kurš atnācis kopā ar dēlu. „Iepazināmies un tā palēnām, palēnām viss notika pats no sevis. Vienīgais, kas palicis spilgti atmiņā, kas piesaistīja manu uzmanību, – prasme dejot valsi. Manā skolā puiši valsēt nemācēja, bet te pēkšņi puisis, kas tik stalti un skaisti dejo,” atceras Žanna. Kad jautāju par Žannas ģimeni, viņa saka – es, vīrs, suns un divi kaķi, tāda ir mūsu ģimene. Jā, Žannai arī mājdzīvnieki ir ģimenes locekļi. Ja nu šajā pasaulē kaut kas Žannai sāp, tad tas, cik cietsirdīgi cilvēki izturas pret dzīvniekiem. Viņas kaķi Dudzinsku māju par savu izvēlējās paši. Allaž kaut kā notiek tā, ka kaķis atnāk pats. Sēž, piemēram, uz jumta un gaida, kad kļūs par ģimenes locekli.
Makšķerējot aizmirst par visu
Ģimenē Dudzinski runā krieviski. Vīrs ir latvietis, bet vecmāmiņa no tēva puses bijusi krieviete, ļoti izglītots un gaišs cilvēks. Žanna uzskata, ka latviski runā gramatiski nepareizi, skolā valoda nav iemācīta, ir tikai tas, kas apgūts tagad, komunicējot ārpus mājas. Jautāju, vai ģimenē nav strīdu par politiskām tēmām. Žanna smejas, ka nav, jo, tiklīdz vīrs sāk runāt par politiku vai notiekošo valstī, tā Žanna vedina uz sarunu par dzīves jēgu. Tās ir divas tēmas, par ko abi laulātie izvairās diskutēt, vīra pasaulē ir ziņas, sekošana līdzi notikumiem, Žannas – daba, māksla un dzīves jēgas meklējumi. Makšķerēšana ir uzskatāms par abu kopīgu vaļasprieku. Vienīgi vīram nepatīkot nakts zveja. „Man nevajag ne ēst, ne dzert, kad sēžu un makšķerēju. Aizmirstu par visu. Tas ir tāds adrenalīns, gaidīt, kad pieķersies zivs, skaties uz pludiņu un domā tūliņ, tūliņ būs. Aiziešu pensijā, tad to vien darīšu, kā makšķerēšu. Nu un vēl gleznošu. Draugi smejas, ka 70 gadīgā Žanna sēdēs laivā un makšķerēs. Ļoti ceru, ka tā arī būs. Tas ir tik skaisti – daba, ūdens, saule, putni, zvaigznes,” tā Žanna.
Lielākā zivs, ko izdevies noķert, ir četrus kilogramus smaga līdaka un 1,400 kilogramu liels asaris. Tie neesot nezin kādi rekordi, citiem trāpās daudz lielāki lomi. Kā kuro reizi zivis ķersies, prognozēt ir visai grūti, īpaši jau sacensībās. Ļoti liela loma ir veiksmei, kur apsēdīsies, kāds būs laiks. Gatavojoties sacensībām uz Valda ezera, viņa kopā ar draugiem makšķerniekiem aizbraukusi izmēģinājuma zvejā un diemžēl veiksme nav smaidījusi. Noķerta viena zivtiņa. Žannai patīk zemledus makšķerēšana, bet uz pirmo ledu viņa nekāpj. Viņa smejas, ja Arnis, kas ir viens no makšķernieku kompānijas, divas reizes no bļitkošanas atgriežas dzīvs, tad var kāpt uz ledus. Ne Arnis, ne viņa gan nekad neesot ielūzuši.
Žanna rāda savus telefonā iemūžinātos lomus. Jāteic, ka ar dažu labu varētu pabarot visu mākslas skolas saimi. Žannai pašai ļoti garšojot zivis. Tās notīrot mamma, bet gatavojot viņa pati. Vīrs zivis neēdot, bet viņa varot pārtikt tikai no zivīm.
Žannai patīk arī ceļot. Īpaši viņu interesē senatne, Eiropa nevilina, tur viss šķiet vienāds – mājas, ielas, mašīnas, veikali. Daudz labāk viņai patīk tādas valstis kā Ēģipte, kur ir būts, un Indija, kur cer aizbraukt. Žannas sapnis ir aizceļot uz Baikālu un Karēliju. Tā jau atkal būtu cita pasaule, un Žannai šķiet, ka viņai tuva.
Viedoklis
Valkas mākslas skolas direktore Maruta Stabulniece:
– Jau pašā sākumā, kad Žanna atnāca uz studiju un vēroju, kā viņa glezno, es redzēju, ka viņai ir veca dvēsele. Viņā ir tāda tonalitāte un vērtības dzīvē, kuras piemīt viediem cilvēkiem, un tas uzreiz ir redzams gleznās. Viņai ir sava pieeja stilistikā un arī izteiksmes līdzekļos. Ne visi gleznotāji tā spēj, bet Žanna glezno tīrām krāsām, neizmantojot atšķaidītāju. Vienmēr esmu brīnījusies, kā viņa panāks rezultātu, bet galu galā viņai tas izdodas perfekti, un es to apbrīnoju. Izstādēs redzams, ka Žanna gadu no gada kļūst arvien pārliecinošāka un spilgtāka. Viņas gleznās ārā nāk arī mentalitāte. Viņā ir ļoti liels spēks un tajā pašā laikā trausla dvēsele. Esmu lasījusi arī Žannas dzeju. Tā atklāj, ka viņa ir ārkārtīgi dziļš cilvēks. Vēl viņā ir tāds optimisms, un, ja tevī ir kādas šaubas vai kas neveicas, tad viņa piedod šai problēmai vieglumu, nesaspringt un iet uz priekšu. Tas man ļoti patīk. Žanna ir sieviete svētki. Mainīga kā jau visas sievietes.
