Līga
* * *
Dziļā naktī mani atmodināja
Skaļš ziemas lietus
Un atnāca atmiņas
Par Mīlestību
Kā trauslas puķes,
Kuras izstādīju tumšajās debesīs.
Tās man reiz rādīs ceļu
Mūžīgajā dzīvības bezgalībā,
Kurā nav ne asu vēju,
Ne Zemes rūpju un bēdu.
Es būšu kā sniegbalts atoms
Un satikšu tevi tādu pašu.
Putni dāvinās spārnus
Un mēs lidosim pa vidu,
Piepildīti prieka un
mirdzošas gaismas.
