Vecos laikos mēdza sacīt, ka uz katriem diviem latviešiem vajadzīgas trīs partijas. Bet tagad esot pavisam jauni laiki sākušies, kad vecās tumsas partijas pienāktos nomainīt gaismas partijām. Šādi jaunie spēki gan parādījušies pirms katrām jaunās Saeimas vēlēšanām, bet kaut kā ar laiku viss novecojies. Tikmēr visi jauninājušies, kamēr notikušas pavisam radikālas izmaiņas.
Ja senāk katru partiju veidoja viens kungs un simts statistu, tad mūsdienu visjaunās partijas tiek dibinātas pēc Raiņa Induļa sacītā: “Ikviens lai kungs!” Varētu būt arī citādi, bet galvenais tomēr, lai būtu daudz līdzjutēju un līdzskrējēju, kas vēlēšanās atļausies nobalsot. Rezultāts tāds, ka Saeimā savēlētas veselas divas jaunpartijas. Visnotaļ viedais rakstnieks Zigmunds Skujiņš kā tāds ačka vairs nesaprot, kā mūsu gudrā un patriotiskā tauta spējusi nobalsot par afēristiem. Savukārt reklāmģēnijs Ēriks Stendzenieks pārliecināts, ka jaunos spēkus Saeimā pārstāv nelieši un tādi, kas ne visai.
Un te nu mēs nonākam pie svarīga atklājuma, proti, princips “ikviens lai kungs” tieši to arī nozīmē. Tas nozīmē, ka ikvienam jaunpolitiķim pēc taisnības pienāktos pašam sava partija, nu, tāda vienpersonas partija, bet šādas tādas frakcijas vajadzīgas tikai tālab, lai labāk izskatītos un lai pieskaņotos Kārtības rullim.
Jaunkonservatīvo partiju ar politisku krampi vada pieredzējušais Bordāns, kurš nekādu brīvdomību sev tuvumā nepieļauj. Ja kāds iedomājas, ka arī viņš ir pilnvērtīgs kungs, tam tiek uzlikts dubultnelsons un piešķirta brīvbiļete uz cilvēcisko atkritumu izgāztuvi. Ja pa starpai kaut kādi tur ģenerālprokurori atļaujas domāt nepareizi, tad jāmeklē paklausīgāki talanti vietā.
Bet latvju tauta ir aplaimota vēl ar kādu citu jaunpartiju, kura, kā noprotams, esot izlīdusi no suņubūdas. Tāpēc šīs partijas moto skan: “Ikviens lai Sunis!” Dīvainā kārtā šajā veidojumā iekļuvis arī viens otrs cilvēks, kam pienākas atsēdēt savu termiņu ministra krēslā, bet pašiem galvenajiem, kā saprotams, pienākas Viss vai Nekas. Un ja šādam dižkungam ticis Nekas, tad arī pati valsts ir šāds Nekas, kam nepienākas eksistēt valdības apkampienos. Lai izput tāda valsts un tāda tauta, kas nemaz nav pelnījusi tiesības pastāvēt.
Tikmēr partijās neorganizētā tauta iedalās divās nometnēs: vēlētājos un balsotājos. Vēlētāji vai nu guļ aizkrāsnē, vai arī ievēl pārbaudītus darba darītājus. Šiem ļaudīm pietiek ar to informāciju, kas atrodama avīzēs un televīzijā. Savukārt balsotāji galvenās gudrības pasmalsta no viedtālruņiem vai interneta. Avīzes, kā saprotams, ir makulatūra, savukārt internets ir vienīgā saikne starp domubiedriem dzimtenē un svešatnes brokoļu laukos. Vai te vispār kādam jāšaubās par elektronos ieprogrammēto gudrību.
Lai būtu kā būdams, bet latvieši patiešām ir pierādījuši, ka izvēlējušies paši sev nebeidzamas grūtības savstarpējo kašķu pavadījumā. Bet mūsdienās nekas nav tā, kā bijis kādreiz vecajos laikos. Teiksim, tie briti, kuri mēdz braukt uz Rīgu, lai pačurātu pie Brīvības pieminekļa, arī divarpus partiju sistēmā sabalsojuši par tādu breksitu, ka paši vairs nesaprot, pa kuru laiku gudra tauta nokļuvusi aplamniekos. Un nemaz diži gudrāk nav sanācis amerikāņiem, kuriem tikai divas partijas. Savulaik jau Iļja Ērenburgs zobojās, ka republikāņi esot par demokrātiju un demokrāti par republiku – kāda tur diža starpība. Bet tas laikam bija vecajos laikos, uzradās viens interneta Tramps, un sākās arī pie šiem jaunie laiki. Pavisam cita aina vērojama pie mūsu austrumu puses kaimiņa, jo tur ir tikai viena dižpartija ar paklausīgiem satelītiem. Tur nav nekādu problēmu, ja kaut kur kaut kas aizdomīgs pavīd, tad ir taču katram gadījumam kaujas gatavībā specnažu vienības. Šajā valstī ir arī televīzija, kurā lielāka taisnība tiem, kas skaļāk kliedz.
Tikmēr mēs savā Dievzemītē dzīvosim katrs ar savu dižgudrību. Varam jau šo to arī mācīties no savām aplamībām, bet laikam taču ir vieglāk dedzināt vecos kreklus ar domu, ka uz nākamajām balsošanām kāda superjauna censoņa partija uzdāvinās citas krāsas kreklu. Bet, kā zināms, skolotam bērnam niķi nelīdz, vismaz tā savulaik sprieda mani dzimtie cesvainieši. Jādzīvo vien tālāk. Vieni kļūst turīgāki, ražojot elektrību ar tā saukto oiku, tikmēr citi kļūst patrūcīgi kā sociālismā, jo maksās pirmajiem par to pašu oiku. Tikmēr zviedri solās Latvijā par savu naudu būvēt milzum lielu vēja parku, bet mūsu gudrajai tautai nekas nav vajadzīgs. Mums liekas aizdomīgi, ka vēji ražos elektrību bez oikiem.
Man personīgi minētā vēja parka sakarā ir viens priekšlikums. Jaunievēlētie ministri varētu sagrabināt dažus tūkstošus, lai vienu klaigājošu delegāciju aizvestu ekskursijā uz Dāniju, Vāciju vai Zviedriju, kur līdzīgi vējeņu spārni jau griežas ar pilnu jaudu. Protams, šādā ekskursijā jāsūta tie ļaudis, kuriem pietiekami trenētas smadzenes. Vēstures profesore Lilita Zemīte gan atklājusi, ka īstās Zemgales vairs nav, jo divdesmitais gadsimts tiktāl sajaucis seno zemgaļu dzimtas, ka retā mājā vairs atrodami īstie savas tēvzemītes saimniekotāji. (Citos Latvijas novados situācija nerādās labāka, un vienīgi Gobzema uzvārds vairs liecina, ka savulaik bijusi dzimta ar gobas zemes rentes tiesībām.) Mūsu tautas senās tradīcijas bargi izpluinījušas svešas varas, tagad steidzam pluinīt paši sevi pēc nesaprātīgas inerces. Ir jau skaisti, ja ikviens var justies kā kungs, tikai tad jāatmet prakse taisīt cits citam uz galvas.
