Anita Anitīna
* * *
Lāsteka mājai pie cepures – jumta malas
Domā par salu un baidās no pavasara.
Grib viņa redzēt sniegpārslu puteņa deju,
Tāpēc stiepjas tā pirkstgalos,
Bet izrādās – taisni uz leju!
Iet garām puisēns un priecājas:
– Re, kāda lāsteka skaista!
Gluži kā zobens,
Kas saulē mirdzoši laistās.
Lāsteka lepnumā
Cenšas pastiepties divtik gara,
Bet sirds dziļumā kņudinās dīvainas
Bailes no pavasara.
