Tā kā redakcijā strādāju jau krietnu laiku, tad uzkrājusies personīgā pieredze, no kuras veidojas zināmi apsvērumi, kā lietas mainās vai nemainās. Jau pirmsvēlēšanu laikā izteicos, ka šīs vēlēšanas ir visai atšķirīgas, jo, ja vismaz divas iepriekšējās valdīja noskaņojums – vēlam mazāko ļaunumu, tad šajās parādījās vēlētājs, kas karsti, reizēm pat pārāk agresīvi iestājās par savu favorītpartiju. Jā, tas nenoliedzami bija KPV.LV vēlētājs. Nezinu, vai to tik labi varēja manīt savstarpējās sarunās, bet virtuālajā vidē, kur risinājās diskusijas, ļoti. Neatminos, ka kādreiz kāds būtu tik emocionāli kategoriski iestājies par kādu politiķi, kā to darīja Kaimiņa un Gobzema atbalstītāji. Jā, lasot dažus komentārus sociālajos tīklos, pat šķita – nu gluži vai fanātiski cilvēki uzticas šiem diviem līderiem un metas tos aizstāvēt kā lauvene savus bērnus ikreiz, kad kāds ko sliktu par viņiem uzrakstījis. Tas ir ļoti apsveicami, ja spējam uzticēties, ja spējam vēlēt ar pārliecību, ticību. Ir ļoti slikti, ja vienīgais iemesls, kāpēc atdod balsi par kādu partiju, ir argumenti: nu sliktāk jau nebūs, nav jau no kā izvēlēties, šitie jau sazagušies, varbūt tad mazāk zags, mazākais ļaunums – smuks līderis un vēl citi tikpat bezjēdzīgi spriedelējumi.
Spēcīgs līderis, kas spēj aizraut cilvēkus, pārliecināt par savām spējām un idejām, iedvesmot un vest sev līdzi, Latvijai ir ļoti trūcis. Mēs par līderiem diez vai nosauktu līdzšinējos vadītājus, nevēlos apvainot augstās amatpersonas, bet arī bez kādas manas piezīmes reitingi liecina – līdz harismātiskiem līderiem viņiem tālu. Un tad parādās uz politiskās skatuves pilnīgi cita rakstura politiķi – nekaunīgi atklāti, aizgrābti pašpārliecināti. Runā to, ko cilvēki domā. Un ir! Cilvēki ieklausās, uzticas un seko!
Labais scenārijs būtu, ja šie konkrētie cilvēki tieši tādi, kādus viņus redzēja viņu atbalstītāji, būtu arī pēc vēlēšanām, bet diemžēl tas tā nav. Domāju, ka KPV.LV līderu netīrās veļas mazgāšana un savstarpējie ķīviņi ir pamatīgs trieciens vēlētāju ticībai, ka ir iespējama tīra politika. Visa tā padarīšana par naudas lietām, nesmukumiem, kas nākuši gaismā, tā vien prasās pēc komentāra, ko parasti saka mana mamma – es taču teicu! Jā, es taču teicu, ka tā būs! Tas, ka Gobzems ar Kaimiņu saplēsīsies, ka spalvas vien noputēs, bija ļoti prognozējami. To nez kāpēc nespēja saredzēt partijas karstie atbalstītāji, jo cilvēki bija izslāpuši pēc ticības, pēc citādākiem (godīgākiem, atklātākiem) politiķiem, ka kritiskās domāšanas vietā tika ieņemta poza – mūsējos apzināti vēlas diskriminēt, bet mēs neļausimies. Gribētos dzirdēt, vai arī tagad KPV.LV vēlētājs ir tikpat kaislīgs savu līderu aizstāvis? Vismaz sociālajā vidē neko tādu vairs nemana.
Ko es ar to vēlos teikt? Vien to, ka politiskā vide Latvijā ir tik merkantila, ka arvien grūtāk noticēt kāda vārdu patiesumam, kur nu vēl galvot par konkrētu politiķi. Žēl, ka tā. Būtu bijis labs sākums attieksmes maiņai, kad cilvēki ar lepnumu varētu teikt, par ko balsoja, un ar lielu pārliecību aģitētu par savas partijas labajiem darbiem. Diemžēl visa šī netīrās veļas mazgāšana, negodīgas rīcības nākšana atklātībā, programmās ierakstīto solījumu aizmiršana vai aizbildināšanās, ka mēs jau nevaram neko, jo tie citi liek kāju priekšā, tikai mazina ticību politiķiem un grauj Latvijas valsts prestižu pirmkārt jau šīs valsts iedzīvotāju acīs. Un, jā, kritiskā domāšana, nevis akla uzticēšanās, ir ļoti nepieciešama, ja izdarām svarīgas izšķiršanās. Latvijā, paldies Dievam, ir vēl mediji un spēcīgi žurnālisti, kas „izrok” informāciju par lietām, ko politiķi slēpj, tad neuzķeraties uz visbanālāko argumentu – viņi ir angažēti un nopirkti. Visbiežāk to saka tie, kas paši ir nopirkti.
