Kopš dzīvoju Valkā, tikmēr esmu centies sadarboties ar vietējo avīzīti. Sākumā tas bija mazā rajoniņa izdevums, ko drukāja tepat bijušajā Rauskas spiestuvē. Tad 1959. gada nogalē rajona robežas tika paplašinātas no Naukšēniem līdz Alūksnei, pielāgoties nācās arī laikrakstam. Hruščova valdīšanas beigu posms zīmīgs ar reformām pašā kompartijā, jo bija izdomāts no teritoriālā iedalījuma pāriet uz tautsaimniecības nozaru valdīšanu. Līdz ar to rajona partijas komitejas tika aizstātas ar starprajonu, mūsu gadījumā, lauksaimniecības nozari vadošajām organizācijām. Nu mums centrs bija Cēsīs, līdz ar to arī avīzīte bija tikai Cēsu “Druva”. Šis periods gan nebija ilgs, bet juceklis ar kadriem bija pamatīgs. Valkā darbu zaudēja žurnālisti. Ilga Sudraba, atceros, brauca strādāt uz Valmieru, bet Vilnis Auziņš, kurš ne visai sen bija kļuvis par galveno redaktoru, izmantoja izdevību un pārkvalificējās par VDK štata darbinieku. Tad arī kļuva skaidrs, ka faktiski Vilnis ar šo organizāciju bija sadarbojies ziņotāja statusā jau iepriekš. Ja labi atceros, tad šī slepenā nodarbe nebija grūti atmaskojama, jo sarunu laikā bieži divdomīgi smīni mijās ar līdz galam neizteikto. Bet bijām jauni, un par šādiem aspektiem daudz neprātojām.
Ar Vilni kā žurnālistu man izveidojās itin draudzīgas attiecības. Tiesa, tikpat draudzīgas tās bija arī ar priekšgājēju Viktoru Leitānu, kurš uz neilgu laiku kļuva par partijas komitejas otro sekretāru. Kaut kāda garīga apmulsuma brīdī Leitānam radās politiska rakstura iebildes pret avīzītē nodrukātajiem Jāņu aplīgošanas pantiņiem. Jau bija sagatavots bargs partijas biroja lēmuma projekts, kurā sastopamas pat šādas rindas: “Tādā veidā laikraksts lej ūdeni uz ienaidnieku propagandas dzirnavām.”
Avīzītē bija apspēlēts fakts, ka toreizējās slimnīcas telpas tik šauras, ka slimnieki spiesti gulēt koridoros (domāta ēka, kuru mūsdienās nokurināja dzērāji).
Vai nu Moļanovs, vai kāds cits šādu lēmumprojektu bija piespēlējis Vilnim Auziņam, kurš ar skubu devās uz Rīgu, uz partijas centrālkomiteju. Abi satikāmies vilcienā un pa ceļam šo jautājumu apspriedām. Un vakarā mājupceļā atkal satikāmies, nu Vilnis bija gandarīts. Tas bija Pelšes valdīšanas laiks, kad par propagandas nodaļas vadītāju strādāja Augusts Voss. Un Voss bija tas darboņu līmenis, pie kuriem varēja brīvi piekļūt tikai ar partijas biedra kartes uzrādīšanu. Vīrs, kurš vēlāk centās latviski nerunāt, tolaik uzklausījis Vilni, pārskatījis pasniegto avīzi un atrūcis savu tradicionālo: “Nu i čto?” Nu Vilnis jutās kā uzvarētājs cīņā ar mazo vīriņu Viktoru, visu ceļu pļāpāja pacilātā noskaņā. Kopš šī nejaušā gadījuma Vilnis pret mani kā līdzzinātāju izturējās uzsvērti draudzīgi, mazliet kautrīgi pieciezdams manu ironizēšanu par viņa profesijas izvēli. Vēlāk mūs tuvināja arī tulpju audzēšana, tiesa, es skaitījos kolekcionārs, bet Vilnim tas bija iecerēts kā neliels bizness pensijas gadiem. Bija daži gadījumi, kad es iemaisījos drošībnieku kompetencē, lai paglābtu no nepatikšanām talantīgus skolotājus, par to esmu jau rakstījis. Būtiska varbūt bija kāda mūsu tikšanās kabinetā pie Agra Saliņa, kur dažkārt ar priekšnieku mēdzām sapīpēt. Varēja būt sešdesmito gadu nogale. Ieraudzījis Vilni, es kārtējo reizi nesavaldījos un izteicu kādu ironisku piezīmi. Vilnis nedaudz sabozās un lūdza, lai es viņu uzklausu. Un Vilnis vaicāja, vai ir tādi spēki, kas pašlaik spēj apdraudēt varas pastāvēšanu? Tādu apdraudētāju taču nav! Patiesi, tolaik tādu apdraudējumu nebija. Es gan varēju atgādināt, ka pasaulē nekas nav mūžīgs, ka ilgāk pastāv tā vara, kas gatava mainīties, bet Saliņš uz mani raudzījās ar tik pārbiedētām acīm, ka nolēmu paklusēt.
Mūsu pēdējā nejaušā satikšanās notika slimnīcas gaitenī, kur pensionārs Vilnis bija nolēmis uzlabot veselību. Bet durvīs klauvēja jauni laiki, kas šīs profesijas ļaudīm radīja dziļu stresu.
Ar pārējiem Valkas VDK darbiniekiem faktiski nebiju pazīstams. Tiesa, jau pārmaiņu laikā dzīvoju vienā kāpņu telpā ar pensionēto čekistu Rusmani, dzīvē gan vairāk zināju viņa brāli Juri, kurš savulaik vadīja būvnieku grupiņu manas saimniecības ēkas būvdarbos. Neskatoties uz atšķirīgo dzīves pieredzi, ar bijušo čekistu man bija normālas kaimiņattiecības, vismaz sasveicinājāmies kā normāli kaimiņi.
Dzīvē tomēr mani ceļi visai savdabīgi šķērsojušies ar kādu citu VDK virsnieku. Tas varēja būt sešdesmito gadu otrajā pusē, kad pie manis dzīvoklī ieradās nepazīstams vīrietis, kurš stādījās priekšā kā bijušais valcēnietis Laimonis. Uzvārdu šeit neminēšu, jo neko nezinu par viņa dzimtas piederīgajiem mūsdienās.
Svešinieks sacīja, ka nepieciešama nopietna izpalīdzēšana, un viņam esot ieteikuši mani. Runa bija par viņa mirušā tēva izvadīšanu, jo jaunības gados nereti mēdzu šajos jautājumos izlīdzēt tiem paziņām, kuri nevēlējās izmantot mācītāja pakalpojumus.
Tovakar Laimonis kādu stundiņu nosēdēja manā dzīvoklī, stāstīdams par sevi un savu dzimtu. Vecāki cēlušies no ērģemiešiem, bet tolaik dzīvoja netālu no Valkas uz pašas Igaunijas robežas. Bijuši patiesi padomju varas gaidītāji, ģimenē auguši vairāki brāļi un māsas. Tēvs mīlējis iedzert. Materiālie apstākļi tādi, ka nācies atmest sapni par nopietnu izglītību. Tāpēc rīkojies līdzīgi kā daudzi tolaik, proti, atrazdamies obligātajā militārajā iesaukumā, bez problēmām iestājies kompartijā un izrādījis interesi par tālāko izglītību. Daudzi tolaik uz valsts rēķina kļuva par armijas virsniekiem, bet Laimonim nav paticis, ka tad visu mūžu jāsamierinās ar nepārtrauktu dzīvesvietu maiņu. Tāpēc izvēlējies kļūt par VDK virsnieku, kur tāpat mācības pilnībā apmaksāja valsts.
Un, lūk, gados jau pavecais tēvs dzērumā sastrīdējies ar sievu, iegājis turpat pie mājas mežiņā un pakāries. Mīļie radiņi galīgi neko nedarot, lai organizētu bēres, kaut gan māsa un brāļi tepat Valkā strādājot. Tāpēc nācies viņam ņemt atvaļinājumu, lai visu nokārtotu. Sacīju, ka es varu norunāt galveno runu kapsētā, bet tā kā neesmu dziedātājs, tad man vajadzīgs orķestris. Ko varot ieteikt? Tāds orķestris Valkā bija, ja vien viņam nav iebildumu, ka orķestri vada izbijušais represētais Jānis Ķīlis. Nē, viņam iebildumu neesot.
Galu galā viss notika kā pierasts lauku cilvēku bērēs. Par mielastu, liekas, bija parūpējušās Laimoņa māsas darbabiedrenes no Valkas ēdnīcas.
Pēc pāris gadiem Laimonis ieradās izglītības nodaļā, gribot aprunāties par savas māsas meitēna tālāko izglītību. Mammīte galīgi neinteresējoties, lai meitēnam dzīvē būtu kāda profesija.
Tikmēr pašam Laimonim jau bija uzglūnējusi gadsimta nelaime ļaundabīgā audzēja izskatā. Vismaz dzirdēju tādas valodas runājam.
