Daudzi ar lielu interesi televīzijas ekrānā vairāku sezonu garumā sekojuši līdzi populārajam raidījumu ciklam “Sirmais. Kulta ēdieni”, kura tapšanā iesaistījies bijušais valcēnietis Dāvis Doršs, vien retais nav izmantojis viena no Latvijā vadošā aktīvās atpūtas jomas uzņēmuma “Aktīvā tūrisma centra EŽI” sniegtajiem pakalpojumiem un ja ne redzējuši, tad vismaz dzirdējuši par dokumentālo filmu “A To B Rollerski”, kas ir stāsts par piedzīvojumu, par neatlaidību, par cilvēka gara spēku un vēlmi sevi pierādīt. Tas ir stāsts par latviešu sportistu, dēkaini un aizrautīgu piedzīvojumu meklētāju Raimondu Dombrovski, kurš 1988. gadā ar rollerslēpēm veica 6759,24 kilometru garu ceļu, šķērsojot Amerikas kontinentu no Kanādas līdz Meksikai 90 dienās. Pēc 26 gadiem šis ceļojums tika atkārtots.
Aiz katra no šī uzņēmuma un produkta stāv cilvēks, kuram, iespējams, sākumā trūka zināšanu, bet bija ārkārtīgi liela degsme, ideja un sapņi. Patērētāji lielākoties ierauga gala produktu, kas izraisa rezonansi, kādam atnes daudz naudas, bet ne viss ir tā, kā izskatās. Parasti cilvēki ir pieraduši dzirdēt veiksmes stāstus, bet patiesībā anekdotiskas situācijas un skarbas mācības ir piedzīvojis ne viens vien jaunais uzņēmējs. Lai neatkārtotu citu pieredzētās kļūdas un no tām mācītos, Valmieras biznesa inkubatorā ikviens interesents aicināts apmeklēt iedvesmas pēcpusdienas “Lūst vai plīst” jeb uzņēmējdarbības neveiksmes stāstus. Vienā no šādām iedvesmas pēcpusdienām viesojās arī laikraksts “Ziemeļlatvija”, kurā ar savu pieredzi dalījās trīs pieredzējuši savas nozares speciālisti. Lasītājiem piedāvājam Dāvja Dorša un Rolanda Melbārža stāstīto.
Būtiski ir novērtēt pārguruma pazīmes
Dāvis Doršs, bijušais valcēnietis, “Epata studio” radošais direktors, raidījuma “Dzirdi balsis” producents, kā arī piedalījies raidījuma “Sirmais. Kulta ēdieni”, “TE!”, “Vienas dienas restorāns” un citu raidījumu tapšanā
– Ikdienā īpaši daudz nerunāju, esmu otrpus kameras. Viens no spilgtākajiem stāstiem ir saistīts ar raidījuma “Sirmais. Kulta ēdieni” filmēšanu, kad pirms vairākiem gadiem Briselē mūsu filmēšanas komandai nozaga visu tehniku un safilmēto materiālu divām sērijām. Raidījumu sākām filmēt pirms sešiem septiņiem gadiem, šobrīd esam pārejas procesā. “Kulta ēdieniem” kopā nofilmējām 41 sēriju, bet televīzijā parādīja 39, jo divas tika nozagtas.
Pirmā gada laikā katru mēnesi devāmies komandējumā, lai uzņemtu kādu epizodi. Tas bija mans pirmais projekts, kurā esmu ierauts un kurš ir lielāks par uzņēmuma reklāmas rullīti sociālajos tīklos. Mēs veidojām nevis pakalpojumu, bet produktu. Darbs bija ļoti intensīvs, gadu strādājām gandrīz bez brīvdienām. Dzīve bija kā montāža. Vienlaikus bija svarīgi sākt nākamo sezonu. Mediju tirgus Latvijā ir tāds, kurā reklāmdevēji maksā tikai pēc raidījuma, kad tas ir palaists ēterā un visas sponsoru reklāmas ir bijušas. Lai arī projekts ir skaists un viss ir ļoti labi, naudas plūsma ir sačakarēta. Bet galvenais, ka mums patīk tas, ko darām. Rēķins netiek samaksāts, alga iekavējusies vairāku mēnešu garumā, ir kaut kādas vajadzības un mēs vairs nevaram tik daudz laika veltīt papildu darbiņiem, lai nosegtu savu būtību.
Ļoti saspīlēta bija trešā sezona, brauciens uz Dienvidameriku, Argentīnu un Čīli. Šajā projektā biju gan kā operators, gan vadīju pēcapstrādi, sagatavojot materiālu montāžas režisoram. Strādāju ar režisoru un producenti, beigās saliekot visus punktus uz “i”. Gan izmantotais, gan neizmantotais materiāls tiek arhivēts, tas viss kopā ir apjomīgs darbs, rezultātā esi sakašķējies par visādām lietām, kolēģu starpā rodas dažādas pretestības un nepieciešami kompromisi, gluži kā valdības veidošana šodien. Filmēšanas proces ir rožainais posms, kad mēs vienkārši plūstam. Bet mēs pavadām ļoti daudz laika kopā, iestājas krīze, tāpēc ir svarīgi, ka komandā viss tiek savā starpā izrunāts.
Visa šī perioda laikā bija nogurums un kādā brīdī sāc zaudēt modrību. Tas ir stāsts par zagšanu. Ja esi iemīlējies un mīli darbu, tu filmē, skrien un dari, tualetes apmeklē ar visu filmēšanas tehniku. Pirmais zādzības mēģinājums bija Argentīnā, kad biju palicis viens ar visām kolēģu somām. Ja kāds gribētu paņemt kādu somu, es nespētu aizturēt. Argentīnā autoostā bija situācija, kad mani mēģināja uzrunāt viens vīrietis par kaut kādu mistisku lietu, lai tikmēr otrs varētu paņemt mūsu mantas. Tajā brīdī paņēmu visas somas un sastūmu zem trepēm, nobloķējot pieeju. Tā ir kreatīva domāšana. Visa brauciena laikā izej cauri tam posmam, ka saproti, kas notiek divu metru attālumā no tevis. Tā ir milzīga spriedze, kas izraisa lielu nogurumu. Tu visu laiku esi uzvilkts par to, ka tevi kāds var aptīrīt. Un pēc pāris tādiem kontinentāliem lidojumiem tu vienkārši gribi aiziet uz labierīcībām bez tehnikas. Protams, tam visam ir sekas – tu tiec apzagts. Pazaudējām materiālu no brīnišķīga ceļojuma un tehniku. Kas notika tālāk? Mums bija līgums ar dažādiem atbalstītājiem. Tie, kas ir saskārušies ar mediju vidi, saprot, ka Latvijas mediju vide raidījumu atbalstīšanā vairāk ir kā mecenātisms, jo tirgus nav liels. Šajā situācijā jāzina, vai atbalstītājam svarīga ir tikai reklāma, vai viņu patiesi interesē tas, ko dari. Ja interesē, tad viņš spēj saprast tavu zaudējumu. Atslēga ir tajā, ar ko tu sadarbojies. Ja abiem ir kopēja vīzija, tad ir vienkāršāk. Atbraucot uz Latviju, toreiz aizgāju uz “Altum” un atmaksāju visu, kas bija palicis no aizņēmuma. Sapratu, ka ir jāsamaksā par lietām, kas man nav, jo maksāt vēl trīs gadus par tehniku, kas man vairs nepieder, bet atrodas pie dažiem cilvēkiem Briselē, vairs nav jēgas. Pēc tumšā posma mūsu rožainā filmēšanas komanda atkal satikās, lai pārrunātu, kā turpināsim darboties. Esmu sapratis, ka, kaut ko sākot, ir svarīgi vienoties, kad tas beigsies. Ja nezinām beigas, tad kādā brīdī kāds pazaudēs interesi vai nespēs noturēt motivāciju.
Šīs neveiksmes man iemācīja saprast, cik svarīga ir komanda un cik būtiski ir novērtēt pārguruma pazīmes.
Idejas ir jātestē arī sliktā garastāvoklī un vairākkārt
Rolands Melbārdis, uzņēmuma “Aktīvā tūrisma centra EŽI” līdzīpašnieks un vadītājs
Mēs kompāniju dibinājām 2000. gadā, uzreiz bija idejas strādāt vairākos virzienos. Galvenais iedvesmas avots bija būt Latvijas dabā un aicināt visus, kam tas interesē. Tolaik baigā lieta bija velo. Gribējās darīt visu – gan braukt, gan nomāt, gan tirgot ričukus. Uzņēmumu izveidojām divos trijos virzienos, no tiem divi ir stabili – viens pasākumu rīkošana, radīšana, organizēšana, otrs velosipēdu tirdzniecība.
Abas nozares ir līdzpatstāvošas, bet auditorija ļoti dažāda. Pasākumus mēs rīkojam visur Latvijā un ne tikai, bet velo tirdzniecība ir vairāk lokāla. Sākums visam bija raidījums “Izbrauciens”, kur ar Māri Olti braucām ar laivām, ričukiem. Mēs bijām tie, kas aiznesa šo visu ideju uz Vides filmu studiju un caur to gūstot nereālāko iedvesmu. Sapratām, ka raidījumu filmēšana ir baigā lieta, uz vienu filmēšanu ar ričukiem sanāca 70 cilvēku. Visi brauca, visiem patika. Skaidrs, ka jādara kaut kas tajā virzienā. Radās ideja veidot velo nomas punktus Cēsīs, Siguldā un Valmierā. Ideja bija tāda, ka cilvēks iznomāja velosipēdu Valmierā, bet varēja to atstāt nomas punktā Siguldā vai Cēsīs. 2000. gadā tas bija mega projekts. Divdesmit cilvēkiem tas arī interesēja. Entuziasms bija krietni lielāks par biznesa ideju, kas beidzās ar to, ka sezonas beigās 90 procenti ričuku bija nozagti. Bet sezona piedzīvojumu ziņā bija fantastiska. Izveidojām arī velo ceļošanas akciju, kur cilvēki varēja braukt un krāt zīmodziņus. Par to daudz rakstīja presē un bija liela rezonanse. Pirmā sezona nomas ziņā bija pilnīgākā katastrofa, bet caur to ieguvām daudz lojālu cilvēku, daži no viņiem joprojām ir mūsu klienti. Bijām ielikuši velosipēdos savu naudu, kā arī aizņēmušies. Sezona beidzās, bijām palikuši parādā. Diezgan smagas pārdomas. Tajā brīdī likās – baigā katastrofa, tagad atskatoties – nekas tas nav. Ar laiku par to var kārtīgi pasmieties. Domājām, ko darīt tālāk, izdomājām aktivitātes ziemā. Nākamajā sezonā atmetām domu par nomas punktiem. Trešajā sezonā iesaistījāmies laivu nomāšanas biznesā, kas strauji attīstījās. Bet notika negadījums, viens no mūsu klientiem Jāņos noslīka. Laivas tika iznomātas, vestes iedotas. Un tad piezvana un paziņo, ka cilvēks ir noslīcis. Pirmā doma, ka maksimāli jāpalīdz. Braucu pie cilvēkiem un biju līdzās. Šī emocionālā pieredze lika mācīties, ka tā nav joka lieta. Jābūt līgumiem, kurus pirms laivu nomas cilvēki paraksta.
Paralēli tam diezgan labi veicās ar velosipēdu tirdzniecību. 2005. gadā ekonomikai bija liels uzrāviens. Nauda bija visur un visiem. Filosofija bija tāda, ja tu viņu neņemsi un neizmantosi, tad būsi kaut kur aizmugurē. Bijām jauni un entuziasma pilni. Mums bija veikals Cēsīs tirdzniecības centra “Globuss” telpās, atvērām veikalu arī Rīgā. 2008. gada sākumā viss apstājās, bija skaidrs, ka nekas nebūs, bet biznesā ieguldīti ap 300 tūkstošiem latu. Uzņēmums viss bija būvēts no vienas kārts, nauda dega pa dienām, zaudējumi kļuva lielāki. Sapratām, ka, visticamāk, bankrotēsim. Tad sākām domāt, kādi vēl ir varianti. Ekonomiskā krīze bija sākusies. Viens no lielajiem Latvijas tirgotājiem gribēja pārpirkt mūsu tirdzniecības daļu, veidojot kopuzņēmumu. Viņš pārņēma mūsu aktīvus un vietas, kas savā ziņā mūs izglāba, bet jau pēc pirmajām pāris nedēļām sapratām, ka redzējums ir atšķirīgs, savā starpā bija ļoti lielas pretrunas. Krīze tikai tad sākās. Papildu tam, lai būtu kārtīgs punkts uz “i”, Cēsīs nodega “Globuss”, tajā skaitā arī mūsu veikals.
Ar partneri nemācējām atrast kompromisu par to, ko darīt tālāk. Taču viņš bija izdomājis veidu, kā juridiski sakārtot dokumentus, lai pārņemtu visu. Vienā dienā apsardzes firma visu nobloķēja un iznesa no veikala. Tas bija tukšs, bet aiz manis stāv vēl desmit cilvēku – mana komanda. Vadības līmenī sanācām kopā un domājām, ko darīt tālāk. Visi izteica gatavību rīkoties. Sākām visu no nulles, apgrozāmo līdzekļu mums nebija, taču bija komanda un lojāli partneri, kas bija gatavi palīdzēt. Mēs izaugām no jauna. Tā pieredze, kas ir interesanta, var par to pasmieties, bet mācības ir diezgan spēcīgas. Tu nevari zināt, kurā brīdī viedokļi nesakritīs, un tas, ka ir baigais pacēlums, nenozīmē, ka tas ir ilgnoturīgs. Nevajag lēmumus pieņemt spontāni. Idejas vajag pārbaudīt ne tikai labā garastāvoklī, bet arī sliktā un vairākkārt.
Uzziņai
Kopīgi gūtās atziņas iedvesmas pēcpusdienā
– Strādājot ilgstoši attālināti, komandas gars un motivācija zūd. Veiksmīgai komandai ir nepieciešams arī kontakts dzīvē.
– Labas idejas vajag notestēt arī sliktā garastāvoklī.
– Radītajam produktam noteikti vajag uztaisīt kopijas, kuras paglabā citviet, lai zādzības gadījumā nepazaudētu visu.
– Lojāli partneri un komanda krīzes laikā ir zelta vērtībā, tāpēc rūpīgi izvēlies cilvēkus sev apkārt.
