Es varu iztikt, neskatoties televīziju vai nesērfojot planšetē, taču bez grāmatu lasīšanas gan nekādi nespēju justies labi. Tā man ir kopš bērnības un arī tagad, tiklīdz uzrodas kāds brīvs brīdis, tā atlicinu to grāmatu lasīšanai. Tas ir lielisks veids, kā atslēgties pēc darba dienas un relaksēt smadzenes, jo lasot tiek aizmirsts viss apkārtējais,– tu pārcelies uz citu pasauli, par kuru var ne tikai izlasīt, bet lasot to arī vizualizēt.
Paldies bibliotēkām par piedāvāto lasāmvielu, jo, regulāri pērkot jaunākās grāmatas, es būtu izputējusi. Pateicoties savam lasīšanas fanātismam, joprojām esmu lasīšanas veicināšanas programmas “Bērnu, jauniešu un vecāku žūrija” Vecāku žūrijā, kaut mana meita jau izaugusi, jo šad un tad ieskatos, ko piedāvā bērnu bibliotēka. Tās plauktos var atrast arī pieaugušajiem interesantas grāmatas.
Lūk, mans top 3 no Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas 2018 piedāvājuma.
Somana Čainani fantāzijas romāns – triloģija “Labā un Ļaunā skola”– ir aizraujoša pasaka, taču to var lasīt arī pieaugušie, jo gan jau sirdī mēs katrs varbūt joprojām esam nedaudz bērni, kuri tic brīnumiem un labā uzvarai pār ļauno. Lasot “Labā un Ļaunā skolas” pirmās lappuses, mana pirmā reakcija bija, – “kāds sviests!”, taču labi vien, ka smīkņājot turpināju lasīt. Drīz vien grāmata ar visām savām princešu un prinču, raganu un burvju lietām nemanot ievilka tik pamatīgi, ka nevarēju vien sagaidīt iznākam grāmatas otro un pēc tam trešo daļu. “Labā un Ļaunā skola” piedāvā ar negaidītiem sižeta pavērsieniem bagātīgu stāstu par mīlestību un draudzību, par sapņiem un to, kā tie beidzas, atduroties pret realitāti savā ziņā ar fatālisma piesitienu, – savu raksturu ir iespējams mainīt, taču pilnībā pārkāpt pāri tam nav iespējams.
Pusaudzes Sofija un Agata ir labākās draudzenes, vismaz tā var uzskatīt, kaut gan – citu draudzeņu jau viņām nemaz nav. Gavaldonas ciemata skaistākā meitene Sofija vienmēr ir sapņojusi, ka noteikti nonāks burvju un pasaku pasaulē. Viņa ar savām sārtajām kleitām, kristāla kurpītēm un uzcītību labajos darbos ir pārliecināta, ka Labā skolā saņems tikai teicamas atzīmes un pabeigs to kā pasaku grāmatu princese. Turpretī Agata ar viņas neglīto izskatu un neslēpto nepatiku pret pasakām ar laimīgām beigām šķiet vispiemērotākā kandidāte Ļaunā skolai. Jo šī noslēpumainā Labā un Ļaunā skola ir mācību iestāde, kurā pusaudži apgūst prasmi kļūt vai nu par pasaku varoņiem un princesēm, vai arī par briesmoņiem un ļaundariem. Kad nenotveramais Skolas Direktors, kuram pretī stājas teju visi ciemata iedzīvotāji, meitenes ierauj Bezgalīgajos Mežos, viņas atgūstas katra savā Skolā. Taču abu likteņi izrādās samainīti, bet draudzenes drīz vien ir spiestas saprast, ka vienīgais veids, kā tikt prom no pasakas, ir to izdzīvot. Tikai Sofijai un Agatai nekad īsti neizdodas vienoties, jo pa vidu uzrodas skaists princis, kurā iemīlas abas, tāpēc meiteņu attiecības sāk dramatiski mainīties.
Grāmata “Septītā kamera” un tās turpinājums “Septītā diena” ir fantāzijas žanra romāns, taču vienlaikus to var uzskatīt par brīdinājumu tam, kas jau šodien notiek sabiedrībā, kā ar viltus ziņu un citu digitālā laikmeta produktu palīdzību nemanot tiek manipulēts ar ļaužu prātiem, ievirzot tos kādam vēlamā virzienā tik veikli, ka cilvēki to pat nepamana. Jaunās britu rakstnieces Kerijas Drūrijas romāns aizved mūs visnotaļ netālā nākotnē – pasaulē, kurā slepkavībā apsūdzēto likteņus izlemj nevis tiesa, bet publika. Atšķirībā no senās Romas, kur gladiatoru cīņu skatītāji balsoja, paceļot vai nolaižot īkšķus, televīzijas visvarenības laikmetā iznākumu nosaka balsojums telefonā. Ja skatītāji lemj, ka apsūdzētais ir nevainīgs, viņu atbrīvo, ja ne – viņu gaida elektriskais krēsls. Spriedumu gaidot, septiņās dienās apsūdzētie pārceļas no kameras uz kameru, tās kļūst arvien mazākas, līdz septītajā dienā septītajā kamerā skan liktenīgais spriedums.
16 gadus vecā Marta Hanidjū ir atzinusies slavena cilvēka slepkavībā. Bet vai tiešām nogalināja viņa? Un ja nu meitene tikai uzņemas cita vainu? Varbūt viņa vēlas upurēties, lai parādītu, cik netaisna un brutāla ir šāda “tiesu” sistēma? “Septītā kamera” ir stāsts par mīlestību, draudzību un ticību labā uzvarai, par to, ka arī viena maza “skrūvīte” var ieķerties milzīgas mašinērijas zobratā un to apstādināt.
Grāmata “Mans vectēvs bija ķiršu koks” (Andžela Naneti) ir gan mana, gan citu vecāku žūrijas ekspertu smilteniešu favorīte. Ļoti iesaku izlasīt ikvienam pieaugušajam, it īpaši vecvecākiem vai tiem, kuri par vecvecākiem vēl tikai kļūs. Sirsnīgi, aizkustinoši, atmiņā paliekoši. Stāsts par to, kā mūsu bērnība un mums blakus tobrīd esošie cilvēki mūs veido par personībām. Stāsts par ģimenes spēku.
Pilsētas zēnam Tonīno ir četri vecvecāki. Tēta vecāki dzīvo kaimiņos, un viņiem vairāk rūp suns, nevis mazdēls, savukārt mammas vecāki dzīvo laukos. Vectētiņš Otaviāno un vecāmamma Teodolinda ir sirsnīgi ļaudis, viņu māja un dārzs ir Tonīno laimes zeme, tur var kāpt lielajā ķirsī, jāt uz zoss un brokastīs dabūt gogelmogeli. Kad pilsētas priekšnieki grib dārzu atņemt un ķirsi nozāģēt, lai būvētu jaunu ceļu, zēns apņemas to nepieļaut.
Grāmatas sižetu caurvij vairākas tēmas: attiecības ģimenē (“sieva – vīrs”, “vīramāte – vedekla – sievastēvs – znots” un pa vidu tam visam bērns), neordināras personības (vectēva) iekļaušanās vai, gluži pretēji, neiekļaušanās ikdienišķajā pasaulē, un skumja, bet neizbēgama parādība – cilvēka mirstīgums un tas, ko viņš atstāj aiz sevis.
Lasīt ir kā elpot
Gaida Lapiņa, smilteniete: – Bez grāmatu lasīšanas nevaru iztikt nevienu dienu. Tas man ir gluži tāpat kā elpot. Man patīk psiholoģiski darbi. Daudz lasu arī detektīvus, kriminālromānus. Nesen izlasīju ļoti labu grāmatu “Puķes Aldžernonam” (Daniels Kīzs), ko iesaku arī citiem. (Čārlijs Gordons pošas ceļā, kuru vēl neviens nav gājis. Viņa IQ kopš dzimšanas ir ļoti zems, tādēļ viņš ir ideāls materiāls eksperimentālai ķirurģiskai operācijai, ar kuras palīdzību zinātnieki cer attīstīt viņa prāta spējas. Šī metode jau ar spožiem panākumiem pārbaudīta eksperimentā ar laboratorijas peli, vārdā Aldžernons. Operācija ir veiksmīga, un jau drīz Čārlijs prāta spēju ziņā pārspēj ārstus, kuri nodrošinājuši viņam šo metamorfozi. Eksperimenta rezultātā viņš iepazīstas ar peli Aldžernonu. Viss liek domāt, ka šis eksperiments nozīmē grandiozu revolūciju zinātnē – taču Aldžernons pēkšņi sāk regresēt. Operācija palīdz īslaicīgi. Vai tas pats notiks ar Čārliju? – redakcijas piezīme).
Ļoti laba grāmata, ko nesen izlasīju, ir “Elizabete ir pazudusi” (Emma Hīlija). Asaras bija acīs lasot. (Pēdējā laikā 82 gadus vecā Moda kļuvusi aizmāršīga, un visu, kas jāatceras, viņa cenšas pierakstīt. “Elizabete ir pazudusi” – tā vēsta zīmīte, ko viņa atkal un atkal atrod kabatā. Moda ir apņēmusies noskaidrot, kur palikusi viņas draudzene Elizabete un vai tam ir kāds sakars ar viņas māsas Sūkijas pazušanu sen, sen, uzreiz pēc Otrā pasaules kara.)
Iesaku izlasīt arī “Eleanorai Olifantai viss kārtībā” (Geila Hanimena). Tas ir stāsts par jaunu sievieti, kurai sociālās iemaņas nav viņas stiprā puse, un viņa vienmēr saka to, ko domā. (Katru dienu, ejot uz darbu, Eleanora ģērbjas vienādi, ik dienu izvēlas vienu un to pašu lenča piedāvājumu, trešdienu vakaros vienmēr sarunājas ar mammu pa telefonu, bet nedēļas nogales pavada ar atkausētu picu un degvīnu. Viņas ikdiena mainās, kad Eleanora birojā iepazīstas ar Reimondu, nevīžīgu IT puisi. Pēc tam, kad viņa kopā ar Reimondu uz ielas palīdz Semijam, gados vecākam kungam, visi trīs kļūst par tādiem kā draugiem, kuri glābj cits citu no izvēlētās vientulības, kurā bija mituši.)
Vakaros izslēdz ekrānierīces
Smiltenietei Ilzei Hakai un viņas dēlam otrklasniekam Matīsam van Ekam ir kopīga tradīcija. Ik vakaru abi izslēdz visas ekrānierīces un lasa katrs savu grāmatu. “Vecāki grib, lai viņu bērni lasa, bet bērni ņem piemēru no mums,” atgādina Ilze. Šobrīd viņa lasa Daigas Mazvērsītes grāmatu “Mans draugs Mārtiņš Freimanis”, bet Matīss jūsmo par “Pastnieku Peli” (Marianna Dibika). “Ļoti forša, interesanta grāmata. Un man patīk lasīt!” piebilst Matīss. FOTO: SANDRA PĒTERSONE
