Lai pieminētu 1991. gada janvāra barikāžu notikumus un savās rindās uzņemtu sešus brašus gados jaunus zemessargus, aizvadītajā sestdienā Valkā, Lugažu laukumā, pie lielizmēra Latvijas valsts karoga notika Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes 22. kājnieku bataljona 2. rotas svinīgā zvēresta došanas ceremonija.
Svinīgajā pasākumā piedalījās 22. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Dmitrijs Oreškins un 2. rotas virsseržants Ingus Auziņš. Viens no sešiem zemessargiem, kurš deva zvērestu, bija 18 gadus vecais valcēnietis Ivo Talviks.
“Mana motivācija, kāpēc es iestājos zemessargos, ir aizsargāt Latvijas valsti un tās iedzīvotājus. Latvijas armiju var saukt par valsts zobenu, bet, mēs, zemessargi, sevi saucam par valsts vairogu un tās bruņām. Mēs esam tie, kas pirmie aizsargās savu tēvzemi un darām to arī ikdienā. Piemēram, meklējam pazudušus cilvēkus, novēršam dabas untumu sekas un tamlīdzīgi. Pašlaik es mācos Priekuļu tehnikumā un vēl neesmu izlēmis, vai savu dzīvi saistīšu ar militāro karjeru. Visticamāk, ka to izvēlēšos, jo mani tas tik tiešām saista. Esmu izgājis zemessargu pamatapmācību, piedalījos lielākajās Latvijas militārajās mācībās “Namejs 2018”, kā arī vairākos kursos. Pirms tam aktīvi darbojos jaunsardzē. Tas, ko mēs darām zemessardzē, mani interesē un aizrauj. Te var sevi izaicināt gan fiziski, gan morāli, ir jācīnās un nevar padoties. Jāiet uz priekšu un ne mirkli nevar skatīties atpakaļ,” atzīst jaunais zemessargs I. Talviks.
Svinīgajā pasākumā apbalvojumus saņēma vairāki zemessargi veterāni, tostarp novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis. Viņš zemessardzes Valkas rotā iestājās 1991. gadā un kopš tā laika ir vienīgais, kurš joprojām aktīvi iesaistās zemessardzes pasākumos.
“Šis pasākums notiek ļoti simboliskā laikā, kad atceramies 1991. gada janvāra barikādes. Tas ir laiks, kad sirdīs dzima ideja par Latvijas Zemessardzi. Tie bija vīri un sievas, kas bija gatavi atdot savu dzīvību par Latviju bez ieročiem, stāvot pretim daudz nopietni bruņotiem profesionāliem karavīriem, kuru katru brīdi gaidot uzbrukumu bez iespējām pretoties. Pēc tam 1991. gada augustā, kad bija otrs pučs un tas izgāzās, īpašās vienības, kuru biedrs biju arī es un vēl citi daudzi valcēnieši un valmierieši, ieņēma bijušo Komunistiskās partijas rajona komitejas ēku Beverīnas ielā 3. Faktiski šajā ēkā tika nodibināts Zemessardzes 22. bataljons. Tā bataljonam bija pirmā štāba vieta. Jaunie zemessargi pat īsti nevar iedomāties, kā tas tolaik bija. Ieročus mēs pirkām par savu naudu. Mācības notika reizē ar praktisko darbību – ceļu bloķēšanu, patrulēšanu cauru diennakti, sadursmēm ar likumpārkāpējiem un organizēto noziedzību. Laukos tieši zemessardze bija tā, kas faktiski neļāva organizētai noziedzībai ņemt virsroku. Es vēlos pateikt paldies visiem tiem, kas ilgus gadus bijuši zemessardzē, pārdzīvojuši to laiku, kad diemžēl valsts uzskatīja, ka zemessardze ir tikai tāds palīgspēks, kas īsti nav vajadzīgs. Labi, ka tagad situācija ir mainījusies – valsts saprot, ka zemessardze ir pamats, uz kura var būvēt profesionālo dienestu. Zemessargi ir tie, kas vajadzības gadījumā sniegs palīdzīgu roku. Sveicu jaunos zemessargus ar to, ka esat pieņēmuši nopietnu un Latvijai ļoti svarīgu lēmumu. Mums ir liels prieks, ka beidzot Valkā zemessardzei būs savs atbalsta punkts. Aizsardzības ministrija ir pārņēmusi īpašumu. Tas gan prasīja diezgan ilgu laiku, bet ceru, ka iesāktais process virzīsies uz priekšu un jaunsargiem un zemessargiem būs sava bāzes vieta. Tur glabāsies arī ieroči, lai vajadzības gadījumā mēs varētu reaģēt nekavējoties. Tas uz vietas motivēs arvien vairāk jaunus cilvēkus iestāties zemessardzē, jo mūs nekad nevar būt par daudz. Diemžēl pašlaik starptautiskā situācija nav vienkārša, bet ceru, ka mūsu prasmes un apņēmību nevajadzēs likt lietā. Jo gatavāki mēs būsim, jo lielāka iespēja, ka to nevajadzēs darīt,” uzsver zemessargs V. A. Krauklis.
