“Šobrīd, kā vienmēr, tulkoju. Pirmajā vietā ir tulkojumi, kaut esmu nolēmusi vairāk laika atlicināt radošajai darbībai,” tā sarunu ar „Ziemeļlatviju” uzsāk Indra Brūvere. Tulkotāja, atdzejotāja un dzejniece. Valcēniete. Jā, Indra jau gadu par savām mājām sauc Valku. Līdz tam Valka bija kā pagaidu mītne, kurā atgriezties un iegriezties, jo dzīve ritēja Rīgā un Viļņā. Kad skolas gaitas bija jāuzsāk dēlam, ģimenes māja Valkā bija īstā vieta, kur apmesties uz pastāvīgu dzīvi.
Indra neslēpj, ka šobrīd jūtas nogurusi. Radošs darbs pats par sevi ir enerģiju pieprasošs, bet pēdējais pusgads Indrai bijis varen aktīvs – daudzie tulkošanas darbi un paralēli tiem – pasākumi. Tas nogurdina un izsmeļ. Pozitīvas emocijas un enerģiju Indra rod mājās, blakus saviem mīļajiem cilvēkiem dēlam Andrim Mīkolam un vīram Aidim. Tieši viņus kā laimes avotus Indra min, kad jautāju – vai esi laimīga. Darbs sniedz gandarījumu, ģimene – laimes sajūtu.
“Mums ir tāds rituāls – es katru vakaru savam dēlam jautāju, vai tu esi laimīgs. Un līdz šim katru vakaru atbilde ir – jā. Man ir ļoti svarīgi, kā jūtas mans bērns, un, ja viņš ir laimīgs, ja viņam te patīk, tad tas ir apliecinājums, ka esam izdarījuši pareizo izvēli. Valka ir pietura – mājas. Te skolā iet mūsu dēls, viņam patīk, viņš jūtas laimīgs, tāpēc arī mēs te dzīvojam. Es uzskatu, ka nav saprātīgi izšķiest naudu, īrējot dārgu dzīvokli Rīgā, ja mans un vīra (arī tulkotāja – red. piebilde) darbs ir veicams mājās datorā. Tulkotājs strādā ar datoru, un nav svarīgi, kur tas atrodas. Valkā viss ir pa rokai, tepat ir māja, skola, poliklīnika, kultūras nams, veikali. Te man nav jāuztraucas, ka bērns kaut kur pa ceļam nomaldīsies. Un eksotikai – vēl blakus Igaunija.
– Tu teici, ka pēdējais pusgads bijis ļoti intensīvs.
– Nesen piedalījos divos literatūras festivālos Lietuvā. Viens dzejas, otrs prozas. Biju spiesta uzrakstīt gan stāstus, gan dzejoļus. Vīrs atdzejoja un tulkoja tos uz lietuviešu valodu, un tā bija mums tāda pirmā radošā sadarbība. Pašlaik tulkoju stāstu žurnālam „Domuzīme”. Es tulkoju tekstus tikai no lietuviešu uz latviešu valodu, jo uzskatu, ka tulkotājs vislabāk var tulkot uz mātes valodu. Protams, ir cilvēki, kuriem ir vairākas dzimtās valodas, bet man dzimtā valoda ir latviešu. Es apbrīnoju savu vīru, kurš tulko tekstus abos virzienos, tas ir, gan no latviešu uz lietuviešu valodu, gan otrādi – no lietuviešu uz latviešu. Tulkojumi ir mans maizes darbs. Es gribētu vairāk iedzīvoties Valkā, bet pēdējais pusgads pagājis ceļā. Esmu ļoti daudz bijusi Lietuvā, mēnesi nodzīvoju Palangā, Lietuvas Rakstnieku savienības rezidencē, un atdzejoju lietuviešu dzeju. Rakstnieku savienība man piešķīra stipendiju, un es strādāju. Dzejas tulkojumi ir komerciāli neizdevīgi, dzeja parasti paliek novārtā, tāpēc Rakstnieku savienība piešķir stipendiju tieši dzejas tulkojumiem. Septembris pagāja, Dzejas dienās braukājot pa Latviju. Oktobrī un novembrī bija vairāki pasākumi, kas saistīti ar Latvijas simtgadi. Vajadzēja nest Latvijas vārdu arī Lietuvā. Daudz iznāca pabraukāt pa Lietuvu, stāstīt par Latviju un latviešu literatūru. Baltu literātu sakaru attīstīšana ir viens no maniem dzīves uzdevumiem un mērķiem. Piemēram, ar Knutu Skujenieku viesojāmies Pasvalē, tas bija ļoti sirsnīgs un neaizmirstams pasākums. Ir daudzas ieceres un uzaicinājumi arī no citām Lietuvas pilsētiņām, un šo virzienu turpināšu attīstīt.
– Tu tulko lietuviešu literatūru, atrodoties uz Latvijas–Igaunijas robežas.
– Jā, tas sanāk tāds simbolisks baltu tautu apvienojums. Mani, protams, interesē arī igauņu literatūra. Pēdējā laikā mēs veidojam tādu trīs Baltijas valstu sadarbību. Ir bijušas tikšanās arī Tallinā. Rīt gaidu ciemos latviešu literatūras tulkotāju igauņu valodā, kas piestās Valkā caurbraucot.
– Kā tavā dzīvē ienāca lietuviešu valoda?
– Sāksim ar to, ka mans tētis (dzejnieks Pēters Brūveris – red. piebilde) bija arī atdzejotājs no lietuviešu valodas. Lietuva viņam bija svēta zeme, kopš viņu atceros. Mīlestība pret Lietuvu man tātad vispirms ir no tēta. Kad studēju baltu filoloģiju, viena no svešvalodām, ko apguvām, bija lietuviešu valoda. Liktenīgais laikam bija brauciens uz Viļņu papildus pamācīties, ko izdomāja Zane (dvīņumāsa – red. piebilde). Tas bija tālais 2004. gads. Viļņā bija ne tikai iespēja pastudēt, bet tur iepazinos ar daudziem lietuviešu literātiem, vairāki no viņiem vēl joprojām man ir draugi. Viņi pamazām ieveda literatūras pasaulē, daudz runājām par dzeju, literatūru, kopīgi gājām uz pasākumiem. Tie dzejnieki man bija kā gidi. Tā bija pasaule, kas man ļoti patika un patīk joprojām, tāpēc tajā dzīvoju. Esmu latviete, dzīvoju Latvijā, bet otra mana sirds puse ir Lietuvā. Starp citu, tajā kompānijā ir dzejnieks, kurš man piedāvāja tulkot seriālu “Viņas melo labāk”. Viņš ir arī pazīstams dramaturgs un scenārists.
– Jā, tieši vēlējos jautāt, vai “Viņas melo labāk” (Latvijas TV3 seriāls) turpināsies un vai tulkotāja joprojām esi tu.
– Jā, es tulkoju un adaptēju tekstu tālāk. Vienas sezonas sēriju tulkošana ir aptuveni pusgada darbs, un es mazliet buksēju, tas mani uztrauc.
Filmēšana jau sākusies, bet visas sērijas vēl nav iztulkotas. Nevaru visu paspēt, jo man bez seriāla ir papildu darbi.
Ir labāk, ja viss materiāls līdz filmēšanas sākumam jau ir iztulkots, bet šoreiz tā nav. Es atzīšos grēkā, ka neesmu noskatījusies iepriekšējās sezonas sērijas latviešu aktieru izpildījumā. Es skatos Lietuvas variantu. Pašlaik rit „Viņas melo labāk” septītās sezonas filmēšana. Seriālu sāka rādīt 2013. gadā. Lietuvā būs 11. sezona. Bet tas nesakrīt pa gadiem.
– Nezinu, varbūt tāpēc, ka zinu – tekstus tulko Indra, bet man šķiet, ka šajā seriālā ir ļoti sulīga, bagāta valoda, smalks humors. Tas ir tavs nopelns?
– Uzskatu, ka esmu iepraktizējusies dialogu rakstīšanā. Man ir svarīgi, lai ir raita valoda, lai aktieriem viegli izrunāt tekstu. Protams, ka es pie tā piedomāju. Arī tulkojot teātrim. Tev ir jādomā, lai valoda skanētu dzīvi. Tulkojot tev pašam jākļūst par aktieri un jāiztēlojas, kā tu tekstu pateiktu. Dialogi jāizspēlē, lai saprastu, ka tulkojums der.
– Es varu teikt, ka šis ir vienīgais latviešu seriāls, ko skatos. Ne tikai skatos, gaidu katru nākamo sēriju. Man patīk aktieru spēle, un man patiešām patīk seriāla valoda. Bieži vien smejos kā kutināta, cik sulīgi pasaka Baiba vai kāds cits tēls. Vārdus varoņiem iedevi tu?
– Reizēm arī es smejos. Baiba un Roberts tiešām tā pasaka, ka iesmejos. Jā, filmas varoņu vārdi ir manis doti. Daži sakrīt ar lietuviešu variantu, bet pārsvarā izvēlos es. Prieks, ka tie ir saglabāti, jo reizēm lugās režisors vai aktieri izvēlas savus vārdus, ne tos, ko tulkotājs ierakstījis.
– Vienpadsmito sezonu izdomāt, ko interesantu pasāks filmas varoņi, nav nieka lieta. Mums vēl vairākas sezonas tātad priekšā.
– Jā, runā, ka šī lietuviešiem būs pēdējā sezona, bet mums septītā, kas pēc lietuviešu varianta ir tikai sestā. Es tikai varu apbrīnot scenārija autoru. Vienam cilvēkam ir ļoti grūti atrast katrā sezonā kaut ko interesantu un jaunu. Labi, ja scenārija rakstīšanā iesaistās vēl kāds, trīs cilvēki ir ideālais variants, tad ir savstarpēja konkurence, vairāk intrigu ainās, bet „Viņas melo labāk” rada viens scenārists un viņš ir īsts profesionālis.
– Pirmajā gadā galveno varoņu dzīves bija saistītas ar Valku, tas bija tik forši un smieklīgi.
– Jā, uz to mani pamudināja scenārija autors. Interesanti, ka tieši 2013. gadā, kad sāku tulkot seriālu, es pārvācos uz Valku, arī scenārija autors dzīvoja mazpilsētā Lietuvā. Tad varējām iztēloties, ka abi sēžam mazpilsētā savā istabā un rakstām, rakstām, retu reizi izejot ārā līdz veikalam. Lietuvas variantā ir iepīta scenārista, latviešu variantā – tulkotāja dzīvesvieta. Un tā ir Valka.
– Kurš no varoņiem tev šķiet visspilgtākais vai vistuvākais?
– Protams, ka Marta, tādā ziņā, ka viņa nāk no pirmās sezonas. Jau tulkojot pirmās trīs sezonas, secināju, ka manī pašā kaut kas mainījās un Marta to ietekmēja. Martā pozitīvais ir tas, ka, lai kādas nelaimes un mīlestības likstas viņas dzīvē notiktu, viņa visam tiek pāri. Stiprais sievietes fenomens ir tāds, ka viņas izraudas un iet tālāk. Jā, viņa ir arī aprēķinātāja, bet cīnītāja.
– Mums ir ļoti labs aktieru sastāvs, kas patiešām labi spēlē.
– Man ir ļoti liels prieks par latviešu aktieriem. Viņi nav klauni, pat ja viņa varonis ir smieklīgs, rīkojas pārspīlēti. Protams, seriālā varbūt nav kaut kādas tur dziļās domas, bet priecē tas, ka aktieris ir gudrs. Reizēm gadās, ka aktierī nav iekšā un viņš nevar iznest lomu, atkārto tekstu kā robots, un tas ir viss. Gudrs aktieris arī vieglu tekstu padarīs par tādu, kam ir svars. Un šeit tā ir. Domāju, ka seriālā arī pats aktieris pieliek no sevis klāt, improvizē un tas seriālu bagātina.
– Vai tev ir gandarījums par savu darbu?
– Reizēm ikdienā nogurums ir lielāks nekā gandarījums. Pēc kāda laika pavērtējot paveikto, protams, ir gandarījums, ka esi kaut ko paliekošu paveicis. Nevis par kādu konkrētu darbu, bet, piemēram, kad, aizbraucot uz Lietuvu vai tiekoties ar kolēģiem, redzi, ka lietuvieši novērtē tavu ieguldījumu viņu literatūras popularizēšanā. Lietuvā mans darbs, iespējams, ir novērtētāks nekā Latvijā, jo latviešiem lietuviešu literatūra nav tik svarīga kā lietuviešiem savas literatūras popularizēšana. Kad cilvēki un es pati novērtēju, ko esmu izdarījusi vairāku gadu garumā, tad ir gandarījums par to, ka neesmu apstājusies, ka esmu konsekventi strādājusi 15 gadus, lai popularizētu mūsdienu lietuviešu literatūru gan teātros, tulkojot lugas, gan Dzejas dienās, aicinot jaunos dzejniekus, publicējot prozas un dzejas tulkojumus. Gandarījums, ka iznākušas vairākas manis tulkotās bērnu grāmatas. Protams, ir brīži, kad nogurstu un domāju, kam es to daru, jāsāk pašai rakstīt, kāpēc esmu pieķērusies pie tās lietuviešu valodas. Bet tad atrodas cilvēki, kas mani mudina un uzmundrina, ir piedāvājumi un strādāju tālāk.
– Arī vīrs tev ir radošs cilvēks. Radošs nav viegls cilvēks. Vienos kursos redaktoriem stāstīja, ka vadīt radošus cilvēkus nav iespējams.
– Vīrs arī ir tulkotājs, viņš pārsvarā tulko uz lietuviešu valodu tulkošanas birojiem dažādus tekstus, dokumentus, arī juridiskus, tas ir viņa maizes darbs. Ir tulkojis teātra žurnālam rakstus par latviešu teātri. Viņš vienmēr ir uzskatījis, ka tulkotājs nav īsti radošs cilvēks, kam es nepiekrītu. Tulkojot literatūru, radošums ir ļoti vajadzīgs. Es piekrītu domai, ka radošam cilvēkam ir grūti strādāt kolektīvā. Man ir grūti strādāt kolektīvā. Es zinu, lai ko teiktu šefs, es izdarīšu pa savam. Lai maksā uz pusi mazāku algu, es tāpat darīšu pa savam. Man ir sava intuīcija, vados pēc saviem principiem un nekad tiem pāri nekāpšu. Es nekad nevarētu darīt komerciālu darbu. Tas nav man. Nevarētu piespiest cilvēkam pirkt to, kas viņam nav vajadzīgs.
– Vīrs ir lietuvietis. Vai latviešu valodu viņš iemācījās, jo satika tevi?
– Domāju, jā, tas ir mans nopelns. Es biju tuvs cilvēks viņa ģimenei. Mēs iepazināmies 2007. gadā, un mani piesaistīja tas, ka viņš vienā no pirmajām tikšanās reizēm atklāja, ka viņa sapņu profesija ir kļūt par tulkotāju. Es jau biju sākusi tulkotājas karjeru, biju iztulkojusi dažas grāmatas un mani fascinēja viņa interese. Es viņam teicu, ja vēlies tulkot, vienkārši ņem un tulko. Dari. Kad sākām dzīvot kopā, viņš pamazām mācījās latviešu valodu. Nemāku izskaidrot, bet viņam laikam ir kāds īpašs talants, jo valodu iemācījās pats, bez kādiem kursiem, skolām. Vienīgā skolotāja biju es. Laikam biju laba skolotāja. Pēc kāda laika, kad es sāku strādāt Rīgā tulkošanas birojā, jau devu viņam tekstus tulkošanai uz lietuviešu valodu. Tagad viņš tulko arī juridiskos tekstus no lietuviešu uz latviešu valodu, kas nav viņa dzimtā valoda. Es apbrīnoju šo viņa spēju. Latviešu un lietuviešu valodas ir radnieciskas, bet tik un tā tulkot uz valodu, kas nav dzimtā, ir ļoti sarežģīti. Tulkotājam valoda ir jājūt. Vīrs daudz studē oriģinālsaturu, sfēru, par ko ir tulkojums, lai izprastu nozīmi. Protams, visu vārds vārdā iztulkot nevar. Nevar iztulkot visas tās semantiskās nozīmes, kas ir iekodētas vārdā oriģinālvalodā, un pārnest tās uz otru valodu. Kāda niansīte izkritīs. Mans pluss ir tas, ka es daudz esmu dzīvojusi Viļņā. Sarunvalodu pārvaldu ļoti labi, arī žargonu. Tas noder, tulkojot dialogus. Bieži vien vārdnīcā tādu vārdu nemaz nav, ko cilvēki lieto ikdienā. Reizēm tulkojot jāapgriež teikums otrādi vai jālieto nolieguma forma, lai dialogs izklausītos labāk. No otras puses, tā nevar būt arī nogludināta valoda, ja tulkojums būs pārāk perfekts, tas būs mākslīgi. Vislabākā skola ir darbs. Pieredze ir pats galvenais.
– Sevi nākotnē redzi kā tulkotāju vai varbūt tomēr kā dzejnieci?
– Protams, ka man ir sapņi. Ja es būtu karjeras cilvēks, droši vien, jau būtu kaut ko izdarījusi vairāk radošajā jomā. Esmu sapratusi, ka ir jāļaujas tam, ko piedāvā dzīve. Sākumā es pati piedāvāju savus tulkojumus, bet tagad cilvēki atrod mani. Es izmantoju tās iespējas, ko man dzīve piedāvā, nevis par katru cenu eju uz kādu mērķi. Man nav iekšēja vajadzība uzrakstīt, piemēram, desmit grāmatas. Es zinu, ka ir cilvēki, kuri ieplāno pat tādas lietas. Es varētu uzrakstīt labu grāmatu, ja pie manis atnāktu kā uz burvja mājiena tik lieliska tēma, kas nelaistu mani vaļā. Kaut ko gudri kīmiķot nav mans mērķis, ja runājam par prozu. Arī dzeja pie manis neatnāk pārāk bieži. Gaidu. Bērnu dzeja gan rodas biežāk. Priecājos, ka izdevās izdot grāmatu „Brūveri brūvē”, kur ir tēta, mani un māsas darbi.
– Grāmata nevar iznākt tautās bez finansējuma.
– Tas ir Valsts kultūrkapitāla fonds, kas parasti finansē latviešu literatūru. Bez šī fonda latviešu oriģinālliteratūras mūsdienās nebūtu. Vai gandrīz nebūtu.
– Ko tu vēlētos vēl pateikt?
– Vēlu cilvēkiem iemācīties nesteigties. Šajos laikos tā ir liela vērtība. Būt mierā ar to, kas tev ir, priecāties, ka mums ir brīva Latvija, ka varam brīvi domāt, darīt, radīt. Man ir ļoti skumji, kad dzirdu, lasu, ka cilvēkiem trūkst naudas elementārām lietām, bet Rīgā pārtērē līdzekļus tur, kur tos nevajadzētu tērēt vispār. Tos miljonus varētu sadalīt katrai Latvijas ģimenei. Mani skumdina, ka ir tik daudz cilvēku, kas čakli strādā, bet nevar nodrošināt normālu iztikšanu. Man ir rūgtums par ieņēmumu dienestu, par noteikumiem, kuru dēļ radošam cilvēkam kā pašnodarbinātajam jābūt bezmaz kā uzņēmējam un jākārto visas tās daudzās formalitātes. Reizēm manī ir sajūta, ka strādāju, lai uzturētu lielos valsts pūķus, jo gandrīz puse vai reizēm pat viss, ko nopelnu, aiziet nodokļos un elektrībā. Bet, kad es daru savu darbu, tulkoju, tas viss pazūd. Sadzīviskā puse ir kā aste, kas velkas līdzi, bet nevar tai ļaut aizēnot ideālus.
