224. turpinājums. Piefrontes karstā elpa. Kad sarkanarmiešu uzbrukums tika atsists, fronte nostiprinājās kaut kur aiz Ērgļiem, vistuvākais pretinieku saskares posms varēja atrasties kādus četrus vai piecus kilometrus Gaiziņkalna virzienā.
224. turpinājums
Piefrontes karstā elpa
Kad sarkanarmiešu uzbrukums tika atsists, fronte nostiprinājās kaut kur aiz Ērgļiem, vistuvākais pretinieku saskares posms varēja atrasties kādus četrus vai piecus kilometrus Gaiziņkalna virzienā. Vairākas nedēļas turpinājās tikai vietējā rakstura sadursmes, un vāciešu kontrolētajā zonā palika sadauzīti un izdeguši tanki. Klīda runas, ka pavisam divu dienu laikā esot iznīcināti 64 tanki, bet posmā no mūsu pagastmājas līdz Ērgļu centram es vēlāk saskaitīju 17 bruņumašīnas, bet mazāk cietušie tanki jau tad bija aizvākti uz remontu darbnīcām.
Drīz no lidmašīnas tika izmestas jaunās proklamācijas ar visai iespaidīgu zīmējumu. Pāri stilizētai Latvijas kartei kā melna ēna klājās Sarkanās armijas triecienu virzieni, kas veidoja spēcīgas rokas spiestas knaibles. Knaibļu izliektajiem žokļiem iekšpusē vācu karaspēka grupējums ap Rīgu, bet zobi teju teju gatavi sakļauties kaut kur starp Tukumu un Rīgas līci. Ar to vācu karavīriem vajadzēja saprast, ka viņi drīz nokļūs ielenkumā, un šādai proklamācijai noteikti bija dziļa psiholoģiska iedarbība. No vēstures mēs zinām, ka šāda plāna īstenošana bijusi reāla, uz īsu brīdi noticis pat izrāviens līdz jūras krastam, bet pasākums izčākstējis līdzīgi tankistu “Dajoš v Rigu!” sauklim pie Ērgļiem.
Ka piefrontes joslā dzīve būs visai nemierīga, mēs pārliecinājāmies ja naktī uz 22. augustu. Mani pamodināja spilgts kabatas lukturīša apgaismojums, vācu valoda un naglotu zābaku dimdoņa. Likās, ka mājās iebrucis vesels bataljons morodieru, bet vēlāk noskaidrojās, ka nemiera cēlāju bijis tikai kāds pusotrs desmits — divu tālšāvēju lielgabalu apkalpes. Vispirms izvandīja visus mājas kaktus, bēniņus ieskaitot, jo tika meklēti “Partisanen”. Pēc brītiņa saģērbos un izgāju pagalmā, kur māte visai uzstājīgi dzina rokā nozudušās piena kannas. Mums pavisam bija četras 25 litru tilpuma kannas, divas ar svaigu pienu atradās iekārtas akā, bet otras divas ar rūgušpienu novietotas upeņu ceros. Piena nevienam nebija žēl, jo tāpat nejaudājām ne nodzert, ne cūkām izbarot, bet kannas kara laika apstākļos bija zelta vērtē. Beidzot viens vecāks vācietis mūs parāva mēnesnīcas apspīdētā laukumā un rādīja uz debesīm:
— Kad mēness vietā pie debesīm būs saule, tad arī jūsu kannas atradīsies.
Tā arī notika — kannas atradās, pie tam tukšas kā izlaizītas. varēja tikai pabrīnīties par tiem varenajiem vēderiem, kas to visu jaudāja izdzert, jo uz vīru iznāca savi seši litri. Bet tas vēl nebija viss. Klētij meistarīgi norauta priekškaramā atslēga un no turienes pazuduši šādi pārtikas produkti: desmit litru kastrolis ar skābu krējumu, astoņu litru māla pods ar cūku taukiem, skalu grozs ar apmēram pussimts olām, vēl klucis sviesta un klucis biezpiena.
Turpmāk vēl.
