Pašreiz pie mums ciemojas mana tēva māsa – sprigana pensionārīte, kurai jau pāri septiņdesmit.
Kādu rītu viņa ienāk pie manis, nesot rokā kaudzīti pabālējušu melnbaltu fotogrāfiju. Tajās – dažādu vecumu, paaudžu un radniecības pakāpju radiņi. Svētku brīžos un ikdienā.
Un tad viena fotogrāfija manu uzmanību piesaista vairāk par citām – rindā uz dīvāniņa sasēduši bērnu pulciņš, mazākie lielākajiem klēpī. Kāds nelaimīgi saviebis sejiņu, cits mazliet nobijies, kas nu būs. Tik mīlīgi – mani brālēni un māsīcas. Uzreiz precīzi varu pateikt, cik sena ir šī fotogrāfija, jo manis, visjaunākās, tur vēl nav, es piedzimšu pāris mēnešu vēlāk.
Esmu ļoti bagāta, man viņu ir daudz – šo brāļu un māsu. Mazliet gan skumji, ka dienu ritumā daži no viņiem vairs netiek tik bieži satikti kā bērnībā, savukārt ar citiem mēs joprojām sazināmies un pat satiekamies vai ik dienas, jo allaž uzrodas dažādi sīkumi un lietas, kur jāpalīdz, kas jānoskaidro. Un kurš cits tad palīdzēs, ja ne mēs, paši tuvākie!
Brālēns, kurš dzīvo pavisam netālu, man vienmēr piezvana, kad spiež ābolu sulu, jo zina, ka man tā ļoti garšo. Es viņam savukārt adu zeķes un palīdzu viņa meitām rokdarbos.
Ir labi, ka ir pasaulē tik tuvi cilvēki, kuri palīdzēs un atbalstīs, kad būs nepieciešams, cilvēki, kuriem tu bez liekas kautrības vari piezvanīt kaut nakts vidū un pasaukt – tie atbrauks gan palīdzēt, gan savu reizi arī blēņas sastrādāt kā bērnībā.
Tāpēc, manuprāt, reizēm ir ļoti vērtīgi pārskatīt senas fotogrāfijas, lai saprastu, cik bagāts esi! Un, ja kādu neesi sen saticis, mierīgi uzaicini vai pats aizbrauc ciemos! Vai arī piezvani! Mūsdienās katrs iejūdzies savā vāveres ritenī, bet vajag taču arī kādu brīdi atelpas. Kāpēc lai to nepavadītu kopā ar cilvēkiem, kurus sauc par savējiem?!
Gaišus, priecīgus un sniegotus svētkus kopā ar mīļajiem!
