Teju aizvadītais 2018. gads ilgi paliks atmiņā palsmaniešiem Mērijai un Jānim Zirģeļiem un viņu četriem bērniem Anetei (23 gadi), Renātei (19 gadi), Edvardam Ernestam (11 gadi) un Martai (5 gadi), vienīgi varbūt Mērijas un Jāņa audžudēls divgadīgais Normunds Artūrs, tikai paaugoties, novērtēs, ka tas onkulis, kurš ar viņu sasveicinājās pie Ziemassvētku eglītes, aicinot dot pieci, bija Valsts prezidents Raimonds Vējonis.
Jau rakstījām, ka Zirģeļu ģimene bija viena no tām 20 Latvijas dižģimenēm, kuras pirms Ziemassvētkiem uzņēma Raimonds Vējonis ar savu kundzi Ivetu, lai visi kopā pie Rīgas pils iedegtu Ziemassvētku egli. Neiztrūka svētku koncerts un dāvanu pasniegšana. “Tas bija liels pagodinājums un iespaidīgs piedzīvojums visai mūsu ģimenei. Prezidents un viņa kundze ir ļoti sirsnīgi cilvēki, bija patīkami viņus satikt,” iespaidos dalās Mērija Zirģele.
Mīlestības pietiek, lai dalītos
Zirģeļu ģimene Smiltenes novada Palsmanes ciemā ir ienācēji no Līgatnes, Palsmanē dzīvo tikai pusotru gadu, bet jau iejutušies un ieguvuši draugus un atziņu, ka šajā ciematā mīt jauki un izpalīdzīgi cilvēki. Turklāt arī paši paguvuši izpelnīties vietējo ļaužu atzinību. Zirģeļu ģimeni ielūgumam pie Valsts prezidenta un viņa kundzes ieteica Smiltenes novada domes Sociālais dienests sadarbībā ar Palsmanes pagasta pārvaldi.
“Novērtējām tās jaunās, labās iniciatīvas, ko šī ģimene ienesusi Palsmanē, tai skaitā viņu lēmumu kļūt par audžuģimeni. Ceru, ka vēl kāda ģimene izšķirsies par šādu soli, jo labais vairo labo,” teic Palsmanes pagasta pārvaldes vadītāja Tigna Podniece. Viņa iepazinās ar Mēriju Zirģeli tad, kad Mērija atnāca uz pagastmāju ar priekšlikumu rīkot Palsmanē nodarbības tām jaunajām māmiņām, kuras mājās auklē savus mazos bērniņus, un meklēja piemērotas telpas. Pašvaldība nāca pretī, atzinīgi novērtējot šādu iniciatīvu, kas arī tika īstenota, – jaunās māmiņas regulāri satikās, mācīja cita citai darināt dažādus rokdarbus, vienīgi šobrīd sanākšana kopā notiek retāk, jo mammas atradušas darbu un tagad viņām ir mazāk brīvā laika.
Kad “Ziemeļlatvija” devās ciemos pie Zirģeļu ģimenes, mans pirmais vaicājums bija, kāpēc viņi nokļuva Palsmanē? Mērija un Jānis ir dzimuši un uzauguši Līgatnē, kur arī nodzīvoja savus līdzšinējos 40 gadus “ar astīti” līdz pat 2017. gada vasarai, kad visa ģimene pārcēlās uz Palsmani, kur iegādājās “Jaunbaložu” māju. Pie mājas jau iestādīti augļu kociņi un ogu krūmi, uzcelta siltumnīca. Sava māja ir abu sens sapnis, ko Līgatnē, dzīvojot īrētā dzīvoklī, neizdevās īstenot. Zemes gabals gan bija nopirkts, taču nebija iespējams vienoties ar kaimiņieni par viņas ceļa izmantošanu sešu metru garā posmā. Tad nu Zirģeļi sāka meklēt, kur pārdod māju, un meklēja to zināmās Latvijas vietās, kur dzīvo viņu radinieki vai paziņas. Palsmane ir viena no tādām, uz šo ciemu Smiltenes novadā Zirģeļu ģimene daudzu gadu garumā braukusi apciemot Mērijas māsas vīra vecākus.
“Jaunbaložu” bijušie saimnieki esot bijuši dievticīgi cilvēki. Jau pirmajā reizē ienākot šajā mājā, Mērija sajutusi patīkamu auru un sapratusi, – jā, šīs būs viņu ģimenes mājas. Lai tās kļūtu tik omulīgas un mājīgas, kādas tās ir tagad, Zirģeļu ģimene ieguldījusi lielu darbu, visu remontu paveicot paši savām rokām. Strādāja visi, palīgā vecākiem nāca arī bērni, piemēram, Renāte un Mērija nojauca 12 dažādus apkures objektus (krāsnis, mūrīšus, plītis). Lai būtu nauda mājas remontam, Jānis devās peļņā uz Norvēģiju, kur būvniecībā nostrādāja četrarpus gadu. Ģimene šo laiku atceras kā smagu. Kad Jānim pēc ģimenes apciemojuma atkal bija jābrauc projām, raudāja visi – gan bērni, gan tētis. Beigās vecāki bērnus uz lidostu pat neņēma līdzi.
Tagad darbam ārzemēs ir pielikts punkts. “Tur ir tikai darbs, nekā cita tur nav,” rezumē Jānis, piebilstot, ka viņam tāda vazāšanās apnikusi, gribējies mājās un, ja varētu, tad “pie mājas vien sēdētu”.
Tagad Jānis strādā par elektriķi Smiltenes uzņēmumā “Ase”. Mērija darbu atradusi Palsmanē, pagasta pirmsskolas izglītības iestādē, kur strādā par nakts aukli. Taču plāni nākotnei viņai ir lielāki. Mērija neklātienē studē Latvijas Universitātes otrajā kursā par pirmsskolas un sākumskolas skolotāju un papildu Rīgā mācās Montessori pedagoģijas kursos.
Mērijas un Jāņa vecākā meita Anete ar savu ģimeni dzīvo Ogrē, audzina savus bērnus (“mazmeitiņai janvārī būs divi gadi, mazdēliņam ir četri gadi,” piebilst Mērija). Renāte mācās Smiltenes tehnikumā veterinārmedicīnas programmā, lai iegūtu veterinārārsta asistenta kvalifikāciju, bet vēl pirms tam, turpat, Smiltenes tehnikumā, Jauniešu garantijas programmā izmācījās par pavāra palīgu. Edvarts Ernests ir Palsmanes pamatskolas 5. klases skolnieks, dejo skolas tautas deju kolektīvā, labi sporto un jau saņēmis vairākus diplomus. Marta ir Palsmanes pirmsskolas sagatavošanas grupiņas audzēkne, aizraujas ar radošām lietām.
Un vēl Zirģeļu ģimenē no šā gada 14. maija dzīvo divus gadus vecais audžudēls Normunds Artūrs. Zēna māmiņa tikmēr sakārto savu dzīvi, lai puisītis varētu atgriezties pie viņas, bet pagaidām Normunda Artūra sirsniņa sasilst Zirģeļu ģimenē, kur mīlestības pietiek gan pašu, gan citiem bērniņiem.
Kā tas ir, – būt audžuģimenei?
Pieņemt savā paspārnē kādu bērniņu, kuram ir nepieciešams ģimenes siltums, Mērija un Jānis nolēma jau sen, kad vēl dzīvoja Līgatnē, taču tur šaurajā dzīvoklī vietas pietika tikai pašiem. Tad, kad būs sava māja, tad gan, – viņi nolēma. Sākotnēji bija doma kādu bērnu adoptēt, taču beigu beigās izvēle svaru kausos nogūlās par labu audžuģimenes statusam, nevis adopcijai.
Audžuģimene ir ģimene, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi un audzināšanu uz laiku, kamēr bērns var atgriezties savā ģimenē vai, ja tas nav iespējams, līdz bērna adopcijai vai aizbildnības nodibināšanai.
Lai iegūtu audžuģimenes statusu, pretendentiem ir jāiziet apmācību kurss un jānokārto eksāmeni, ko Mērija un Jānis veiksmīgi izdarījuši, un tā nu viņu ģimenē uz laiku ir ienācis mazais Normunds Artūrs. Ja zēna mammai viss izdosies un puika varēs atgriezties pie viņas, tad Zirģeļu ģimene dos pajumti nākamajam bērniņam.
Zirģeļi labi apzinās, ka būt audžuģimenei nav viegli. Bērniņi nāk no ļoti dažādām ģimenēm – arī no tādām, kurās bijusi vardarbība vai arī bērni tikuši seksuāli izmantoti, un audžuģimene nekad nevar zināt, kas viņu sagaidīs, norāda Mērija. Ar pirmo audžudēliņu sākums bijis grūts, jo puisītim nav bijusi izpratne par robežām starp “drīkst” un “nedrīkst”, sākusies trauksme, kad apkārt bijuši sveši cilvēki vai sveša vieta, taču nu zēns draudzīgajā audžuģimenē ir kļuvis drošāks un komunikabls, acīmredzami pieķēries ģimenes locekļiem, it sevišķi Jānim, kurā saredz ikvienam bērnam vajadzīgās tēva rūpes.
Ne velti audžuģimenes tiek apmācītas darbam ar uz laiku pieņemtajiem bērniņiem, lai zinātu, kā pret viņiem izturēties un kā viņus audzināt. “Divu mēnešu ilgie kursi mums bija ļoti vērtīgi, uzzinājām daudz jauna, un līdz ar to nedaudz mainījām dažas lietas arī attiecībā pret saviem bērniem. Ne velti šādus kursus rīko arī jaunajiem vecākiem. Padomju laikā augušajiem cilvēkiem ir jāmaina domāšana, jo šodienas bērnus vairs nevar audzināt tā, kā tika audzināta tagadējā vidējā paaudze,” secina Mērija.
Cits citu atbalsta un saprot
Bērnu nevar būt par daudz, domā Mērija un Jānis Zirģeļi, tāpēc arī izlēmuši turpināt audžuģimenes misiju, un varbūt kādreiz pat izlemt par adopciju, ja starp viņiem un pieņemto bērniņu radīsies abpusējas simpātijas.
Jānis pats ir no daudzbērnu ģimenes un ir bagāts ar trijām māsām un vienu brāli, Mērijai ir viena māsa, taču arī viņa vēlas kuplu ģimeni. “Mūsu ģimenē visi bērniņi ir gaidīti un gribēti, bet visiem ir liela gadu starpība. Tad ir bijis tā, ka viens bērns vienmēr paaugas, un pietrūkst tā maziņā, kurš tipina pa māju, nāk samīļoties, uzdod jautājumus. Vai mums bija grūti audzināt četrus bērnus? Nevienu brīdi nebija,” padomājot atzīst Mērija un piebilst, – tas tāpēc, ka lieliski palīgi bijuši lielie bērni, palaižot vecākus gan uz ballēm, gan ciemos, gan vienas dienas ekskursijās. Tagad pat, Mērijas dzimšanas dienā, bērni devuši iespēju mammai un tētim šos svētkus nosvinēt Igaunijā, Pērnavas spa.
Kad Renāte pa nedēļu ir projām tehnikumā, Artūru un Martu pieskata Edvards. “Man jāskrien uz darbu puspiecos vakarā, Jānis mājās ir pusseptiņos, un tās pāris stundiņas Edvards mājās ir ar mazākajiem. Viņš nekad nav teicis, – “mammu es negribu, nedarīšu”. Mēs vienmēr cits citu esam atbalstījuši, cits citu sapratuši. Bet noteikti nevajag plānot bērniņus citu aiz cita. Tādiem bērniņiem ar mazu gadu starpību ir vieglāk, jo intereses ar brāļiem un māsām vecuma ziņā ir kopīgas, taču viņu vecākiem ir grūtāk,” padomu dod Mērija.
Taujāta, kā daudzbērnu ģimene tiek galā ar finansiālo pusi, viņa atteic, ka nevar spļaut Dievam acīs un teikt, ka klājas grūti. Ja ģimenes budžets tiek plānots, tad nebūt nav tā, ka visi sēž tikai mājās, jo neko vairāk nevar atļauties. Taču tas nenozīmē, ka bērni tiek pārlutināti ar mantām.
Mērija un Jānis, audzinot savus bērnus, ievēro principu nedot bērnam visu, ko viņš prasa. “Bērnam jāsaprot, ka ir lietas kas viņam jānopelnī pašam,” uzskata Mērija, “turklāt svarīgākais ir kas cits, – lai bērns sajustu, ka ģimenē ir mīlēts, lai būtu drošs, ka var uzticēties vecākiem un runāties ar viņiem. Tāpat ir svarīga kopā būšana, ģimenes tradīcijas. Tāpēc, kad ir Ziemassvētki, Lieldienas, valsts svētki, dzimšanas un vārda dienas, mēs organizēšanā iesaistām arī savus bērnus, lai viņi jau no mazotnes mācās ne tikai piesēsties pie visa gatava, bet arī pašiem strādāt, lai svētki būtu – tīrīt māju, klāt galdu. Katros svētkos cepam mūsu īpašās magoņmaizītes, kuru recepti mantoju no vecmāmiņas. Nekur citur tādas nav ne redzētas, ne ēstas! Vēl savos bērnos cenšamies ieaudzināt labsirdību, to, ka cilvēks nedrīkst būt cietsirdīgs ne pret citiem cilvēkiem, ne pret dzīvniekiem. Mācām būt izpalīdzīgiem un pasniegt roku tiem, kuriem tā vajadzīga. Pirms Ziemassvētkiem ar bērniem no dabas materiāliem pagatavojām apsveikumu kartiņas Palsmanes pagasta vientuļajiem pensionāriem un atdevām sociālajai darbiniecei, lai nogādā tās adresātiem. Vēlējos bērniem parādīt, ka ir arī vientuļi cilvēki un viņi ir jāiepriecina,” stāsta Mērija.
Kad vaicāju, vai viņai nav bijusi doma mācīties par sociālo darbinieci, esmu trāpījusi desmitniekā. Jā, tāda vēlme patiesi bijusi. Kad strādājusi Līgatnes veikalā par pārdevēju, labprāt aprunājusies ar gados vecākiem pircējiem, tomēr no domas par sociālo darbinieci atturējis tas, ka nospriedusi, – savas emocionālās dabas dēļ daudz ko nevarētu pārdzīvot un nestu darbu līdzi uz mājām. Tāpēc arī galīgā izvēle bija par labu skolotājas darbam un studiju uzsākšanai pedagoģijā. Mērijai vēl jāstudē trīs gadi, un tad jau laiks rādīs, kurā izglītības iestādē būs viņas audzināmie.
Atvēliet laiku tuvākajiem!
Šis gads Mērijai un Jānim bijis īpašs ar vēl kādu notikumu – abi nosvinējuši sudrabkāzas pēc 25 gadu ilgas kopdzīves un beidzot devušies kāzu ceļojumā. Galamērķis bija Austrija un Vācija, konkrēti Bavārija, kas ir Mērijas sapņu zeme.
Kad abi salaulājās, Mērijai bija 18 gadi, Jānim – 20. Abi bija pazīstami no skolas laika, kad mācījās Līgatnes vidusskolā, turklāt Mērija draudzējās ar Jāņa vecāko māsu.
“Kad nolēmām precēties, paši to gribējām, neviens mūs nespieda. Pirmais bērns piedzima tikai pēc trijiem gadiem. Šajos 25 gados mums gājis visādi. Viss nav bijis skaisti un balti, bet tas ir rūdījums, kas jāpārvar. Man patīk teiciens, ko saka veci cilvēki, – “mūsu laikā mācījās lietas salabot, nevis izmest ārā”. Arī attiecībās jāmāk pārkāpt pāri, norīt krupi, ja tāds gadās, un tad jau var dzīvot tālāk,” ir pārliecināta Mērija.
Jaunajā 2019. gadā Zirģeļu ģimene novēl vairāk laika veltīt saviem tuvajiem cilvēkiem, izrunāties savā starpā un neklusēt par to, kas sāp, izvēlēties vērtības, kuras ir svarīgākas – vai tā ir manta, nauda vai tuvie cilvēki.
