Kad aizritējuši jau 27 gadi, kopš Latvija atguvusi valstisko neatkarību, varam runāt par divām paaudzēm sabiedrības dalījumā. Ir vidējā un vecākā sabiedrības daļa, kas pieredzēja dzīvi tā sauktajā sociālismā, un ir jaunākā sabiedrības daļa, kam pavisam cita dzīves pieredze. Un lieti der ievadījumā pieminēt arī tagadējās Krievijas propagandistus, kuri apgalvo, ka mūsdienu Latvija esot neizdevusies valsts, kura velk dzīvību tikai tāpēc, ka tās dzīvotspēju finansē Brisele. Liekas, ka šādi vērtētāji sen nav spogulī skatījušies.
Lai kā censtos, no padomju laiku mantojuma patiešām mēs aizvien netiekam vaļā. Vispirms jau jāpiemin pusgadsimta ilgais okupācijas režīms, par šo laiku veikti pētījumi, lai izteiktu naudas ciparos aptuvenos okupācijas zaudējumus. Šeit neminēšu publicētos aprēķinus, jo cipari nosacīti pareizi ir tikai publicēšanas laikā. Naudas vērtība ar gadiem mainās, starptautiski pieņemts, ka summa dubultojas ik pēc vienpadsmit gadiem (6% gadā). Bet bez šiem zaudējumiem ir vēl tādi, kurus tiešā veidā izjūt mūsu valsts budžets katru gadu, un šeit patiešām mūs glābj Eiropas Savienības līdzfinansējums. Inčukalna gudrona dīķus vien nespējam likvidēt, un summa grozās ap 50 miljoniem vai pat vairāk. Bet šie dīķi ir padomju mantojums visuzskatāmākajā veidā. Bet līdzīgi piesārņojuma objekti izkaisīti pa visu Latviju, tādi atstāti Olainē, Vecdaugavā, Skrundā, Liepājas kanālā, Zvārdē, Dobeles apkaimē un citviet. Vēl viens mantojums ir jūras piesārņojums ar kara laika mīnām un nogrimušiem kuģiem, jo veselus piecdesmit gadus neviens neveica pat atmīnēšanas darbus. Vēl varam pieskaitīt nekvalitatīvi būvētas ēkas, kam nepieciešama dārga un steidzama renovācija. Un tur tie mūsu budžeta miljoni pazūd kā melnā caurumā.
Tālāk varam runāt par valsts pārvaldes modeļa pēkšņu maiņu, kam liela daļa sabiedrības nebija gatava. Okupācijas gados daudzināja demokrātisko centrālismu, pēc kura aizvien sapņo daži politiķi un daļa augstākās ierēdniecības. Par piemēru jāmin fakts, ka pat tagad administratīvo reformu daži gudreļi iecerējuši veikt ar speciālu prefektu nozīmēšanu reģionu pārvaldīšanai. Savukārt demokrātija darbībā deviņdesmitajos gados sākās ar to, ka ikviens grāba, ko jaudāja. Vieni kolhozu govis atvēlēja desās, citi dibināja blēžu bankas.
Tā sauktā sociālisma laikos valdīja savdabīgs politkorektums, proti, zagļus nesauca par zagļiem, bet tika piemeklēti no krievu valodas patapināti jaunvārdi. Tolaik automašīnas nezaga, bet aizdzina, no rūpnīcām gatavo produkciju neviens nezaga, bet tikai iznesa (krieviski – ņesuni). Demokrātijā zagšanai citi mērogi, un šī aizvien ir viena no riebīgākajām īstenības izpausmēm. Pirmās brīvvalsts gados Kaupēna tradīcijas tika gandrīz izskaustas, trīsdesmitajos gados vairums garnadžu jutās pierāvuši astes, lai varas maiņas no jauna atmodinātu viņu dvēselēs viszemākos instinktus. Ētisko vērtību devalvāciju veicina arī fakts, ka mūsdienās tehnoloģiju iespējas blēžiem dod lielākas cerības palikt neatklātiem.
Būs tikai taisnīgi, ja pieminēsim mūsu sabiedrības ciešos kontaktus ar kaimiņzemi Krieviju. Vismaz dažādu paveidu likumpārkāpēji it kā turpina dzīvot vienotā enerģētiskā laukā. Mērogi, protams, atšķiras, jo, teiksim, mūsu “Rīgas satiksmes” iepirkuma meistari Krievijā būtu tikai tādi sīki kabatu revidenti. Cilvēki, kam gribas plašāk plest spārnus demokrātijas apstākļos, izdevīgi izmanto laikmeta dāvātās iespējas. Pirms gadiem simts un nedaudz agrāk bija citādi.
Atļaušos citēt.
Rīga, Rīga! Tā dažs saukā,
Kur tie lepni kungi braukā,
Kučieri ar bārdām lielām
Sēž un bukām, laiž pa ielām.
Drūmi laiki bijuši. Ne tev kukuļdevēju, ne iespēju kārtīgi sazagties.
Demokrātijas iedzīvināšanā aktuāls kļūst tas īstenības slānis, ko varam pierakstīt ideoloģijai, arī cilvēku spējai domāt. Par to jārunā saistībā ar 13. Saeimas vēlēšanām. Situācija, kad visa sabiedrība neapmierināta pati ar savu visgudrību. Vieni balsošanas izvēli balstīja uz ieradumu gaidīt debesu dāvanas no valdības. Tādu ieradumu veicina atmiņas, jo padomju īstenībā patiešām katra rubļa piešķīrumu lēma Maskavā. Bet sevi pieteikusi jaunā paaudze, un ne jau visi šajā sabiedrības daļā beiguši ārzemju izcilākās augstskolas, ir tomēr savs noturīgs slānis, kuriem saprašana par notiekošo aizgūta tikai no interneta portāliem. Šī savdabīgā kopiena pārliecināta, ka valstī viss ir slikti. Paši steidzas pagrābties pie ātro kredītu piedāvātājiem, pēc tam par sekām vaino valdību. Un tad nāk jaunpolitiķi, kuri sola vidējo pensiju 500 eiro, vidējo algu 1200 eiro, un atrodas, kas tam akli notic. Ja kāds netic, to var pasludināt par tautas ienaidnieku. To, ka pašam smadzenes šķidras, jau neviens neatzīst. Starp citu, 1940. gada vasarā okupantu vara lika dubultot algas. Iztukšojās veikali.
Katram sava saprašana. Vieni gatavi piketēt par to, lai mediķiem maksātu vismaz divus tūkstošus mēnesī. Bet atrodas citi ne mazāk kategoriski, kuri protestē pret lielām algām vienalga kam, jo veikala kasierītes taču strādājot par pieciem simtiem uz rokas. Tad jau laikam arī man jāsāk prātot, lai tie maitas ārsti visi brauc pelnīties uz ārzemēm. Paši iztiksim ar pūšļotāju pakalpojumiem, toties sabiedrībā valdīs īstena līdztiesība. Vai ne tā?
