Ziemassvētkus katrs atzīmē pa savam. Kāds tos svin pie bagātīgi klātiem galdiem un ar lielām dāvanām, cits svēta, aizejot uz baznīcu un piedaloties norisēs, kas veltītas Kristus bērniņa atnākšanai. Vēl kāds sevī sajūt senču elpu un Ziemassvētkus izdzīvo latviskā garā, priecājoties par gaismas uzvaru pār tumsu. Tiesa, šiem ļaudīm svarīgāki ir saulgrieži. Bet, lai arī kādā veidā svētkus gaidītu un pavadītu, visi vēlas būt kopā – ar ģimeni, ar mīļajiem, ar kādu.
Tieši tāpēc Ziemassvētki ir duāls laiks – vieni svētkus gaida ar prieku, nepacietību un cerību sirdī, bet otri, ja vien to spētu, labprāt šos svētkus no kalendāra izsvītrotu, jo tie vēl vairāk saasina vientulību, bezspēcības sajūtu un tukšumu dziļi krūtīs.
Un tomēr – kā vieni, tā otri, skaļi paužot vai klusībā un neatzīstoties pat sev, gaida brīnumu. Kādam tas ir konkrēts, iedomāts, citam – lai tikai ir. Un brīnumi notiek. Tiesa, ja nepiepildās gaidītā iecere, ir vilšanās, bet kāds cits brīnums – negaidīts, necerēts – ir turpat blakus. Vajag tikai atvērt sirdi un ieraudzīt.
Mūsu novadu dzejdari savās ziemīgajās vārsmās vēlas dalīties ar jums, mīļie lasītāji, cerībā, ka tajās katrs atradīs kaut ko tieši sev – laba vēlējumu, apsveikumu, ko ierakstīt Ziemassvētku kartītē, vai spēka vārdus dvēselei.
Lai svētīgi mums visiem Ziemassvētki!
Smaida Maskina
ADVENTES LAIKS
Kad apkārt balti sniegi krīt,
Lai tev sirdī mīļi un silti ir!
Lai sirdī baltas domas nāk,
Lai tu priecīgs un laimīgs esi!
Iedegsim sveces baltas, baltas,
Lai Dieva ceļu baltu mēs ietu.
Lai veiksme un sapņi piepildās,
Lai brīnumā, cerībā sildāmies!
Lai mīlestība pār pasauli nāk,
Lai pasaulē Gaisma top!
Lai ik katram ir vesels saprāts
Un miers pasaulē būtu!
Iedegsim sveces baltas, baltas,
Lai balta ir pasaule mūsu!
Tikai ticot, mīlot, piedodot,
Balts eņģelis būs ar mums.
Dievs ienāks sirdī katrā,
Lai svētīts ir adventes laiks!
Iveta Reinsone
* * *
Es negaidīšu Ziemassvētkus,
Lai savā mīlestībā dalītos.
Mans eņģelis pie Tevis katru
dienu ies,
Sev līdzi nesot baltu sveicienu.
Tie Ziemassvētki – tie jau tāpat
atnāks
Un ātri atkal projām ies,
Bet visam mūžam Tev tas paliks –
Mans mīlestības pieskāriens.
Es vēlu Tev un sev, un pasaulei
Tā patiesi no visas sirds –
Lai katru dienu gaismas netrūkst,
Lai ikdiena kā Ziemassvētki
zied…
* * *
Kad Tev nosalušas rokas –
Atnāc…
Te skurstenis tik silti kūp,
Te mājas vecā krāsns,
Kaut dūmodama nedaudz,
Pēc sveķiem kusušiem
Un piparmētrām smaržo.
Ja Tev nosalusi sirds –
Tad atnāc…
Te svece balta,
Iedegta par Tevi vien.
Tā silda, gaida,
Trīsuļo mazliet.
Tu tikai atnāc,
Kad dvēsele Tev nosalusi…
Kaut vakar snidzis sniegs,
Ir taciņa uz mājām vienmēr tīra.
Kaut svētki jāgaida vēl brīdi,
Balts prieks ir savu ceļu sācis.
Lai satiktos, lai sasildītos,
Nevajag spožumu košu.
Cilvēkam cilvēks ir vajadzīgs ļoti
Un savas mīļās mājas,
Kur balta gaisma to ik brīdi gaida.
Tu tikai atnāc…
Sarmīte Ozola
KAD MANĀ
DIEVZEMĒ SNIEG..
Baltās domas kā dūnas no
mirdzošiem eņģeļa spārniem
Noklāj pār zemi cilvēku
slēptākās ilgas un sapņus.
Dievnamu kupoliem, korēm
un dakstiņiem
Pārsedzas lūgsnas, ko ļaudis
augšup pret mākoņiem vērš.
Mazuļa mierpilnā snaudā un
sirmgalvja viedumā,
Cilvēku ikdienas steigā un
pļavas sīkākā asna zaļumā,
Stirnas tramīgā elpā un mūžsenās
egles rāmumā
Meklē un atrodi, klausies
un sadzirdi – atbildes vēsti.
Vari tu noliegt, ka ieklausies
klusuma dzīvākā elpā,
Vari tu slēpties no ticības
gaismas sava saprāta telpā.
Bet brīdī, kad dzīve vai liktenis
krūtis savilks visciešākā cilpā,
Tavs skatiens un sakļautās delnas,
vienalga, to siltumu lūgs.
Tu vēlēsies sajust ap pleciem
zīdaini maigu un vizošu spārnu,
Tu tversi to zilbi, kas pateiks daudz
vairāk par garāko vārdu.
Ej! Un atkal tev atvērsies durvis
un ceļam vairs nemanīs galu.
Kā pateikties – jāprot būs izlasīt
sirdspukstu grāmatas ritmā.
Un atkal, kad snieg, tu paņem
to sniegpārslu plaukstā!
Lai redzi, kā tavas elpas siltumā
eņģeļa spārngala dūna
Spēj pārvērsties asaras lāsē un
izmirgot saulstaru dimanta krāsu.
Tad zini, tur augstumā Kāds tavai
dzīvei un sapņiem klāj glāstu.
Aija Ābena
ZELTA BRĪNUMI
Kad ziema baltu villaini auž,
Dedziet uguntiņu svecēs.
Jau rūķis zelta brīnumus rauš
Dzērveņu sārtās cepurēs.
Kad zelta brīnumi iespīd acīs
Un silta uguntiņa svecēs mīt,
Tad rūķis klusi jums prasīs,
Vai vēlaties to, kas sirdij tīk?
Rūķis pie apsnigušiem kokiem
Jaunam gadam klauvēt liek,
Lai ap sveces uguntiņu lokiem
Zelta brīnumi piepildīti tiek.
Gunta Lukstraupe
* * *
Kad vakars jau satumst un
apkārt viss kluss,
Es sūtu jums mīļākos sveicienus.
Lai katram jums sirsniņā
iemājo prieks,
Tas gaišums un mīļums,
ko svētki mums sniedz.
Lai sildīties varam pie svecīšu
liesmām,
Pie zvaniņu skaņām un
Ziemsvētku dziesmām.
Lai visiem mums apkārt tas
bērnības prieks,
Ko eņģeļi sūta un debesis.
Elīna Kubuliņa-Vilne
* * *
Balts eņģelis ar savu spārnu
Maigi zemi šonakt skar,
Un atkal senās svētku dziesmas
Ikvienā mājā dzirdēt var.
Uz galda piparkūkas smaržo,
Un eglē baltas sveces mirdz,
Ikvienam vaigi svētlaimīgi sārto
Un gaišā mierā smaida sirds.
* * *
Lai eglē baltas sveces deg,
Lai prātā baltas domas dzimst,
Lai Ziemassvētki balti nāk,
Lai visas skumjas aizmirst sirds.
Lai vienmēr balti sniegi snieg,
Lai dvēselē balts katrs pats,
Lai visiem balti sapņi tiek,
Lai balts nāk atkal Jaunais gads.
* * *
Eglītē smaržojies,
Gaismiņā ievelies,
Liesmiņā paskaties,
Tu tikai aušojies.
Deguntiņš piesarcis,
Sarauktas uzacis,
Paskat, mums vecītis
Dāvanas atnesis.
* * *
Ir noslēpums kāds
Šim laikam dzimis,
Kad viss ir tik kluss
Un ienaids ir rimis.
Tad mazu liesmiņu
Logā sev degšu
Un cerības gaišas
Kā segu sev segšu.
Regīna Melzoba
DZEJOLIS
ZIEMASSVĒTKIEM
Man jāmācās dzejolis,
Tētis ar māmiņu saka.
Par sniegu, ragavām
Un Salatēti.
Bet… kā lai mācos par sniegu?
Kā par ragavām?
Ja sniega laukā tik vien,
Kā zāles stiebriņam pietiek
Baltu cepuri galvā likt?!
Ja ragavas, pa kalnu
Lejup skrienot,
Skrāpējas kā vectēva zāģis,
Nevis maigi slīd?!
Bet ko darīt?
Salatētis, vienalga, nāks
Un bērniem dāvanas
Lielajā maisā nesīs!
Es mācīšos pašu
Skaistāko dzejoli
Par sniegu, Salatēti
Un ragavām arī!
Es saukšu Sniega māti
Pēc sniega!
Lai atver debesu logus
Un balto sniegu uz zemi ber!
Es saukšu Sniega māti
Pēc sniega!
Lai zemei baltu sniega
Segu klāj!
Līga
PAR MĪLESTĪBU
ZIEMASSVĒTKOS!
Augstākais punkts
Patiesā Mīlestībā,
Kad atveras sirds acis
Un sirds ausis.
Šī atvēršanās ir lielākā
Dzīves un likteņa dāvana,
Kas piepilda manu dvēseli,
Domu un dzīvi.
Tad sākas Smalkās Pasaules
Redzēšana un dzirdēšana.
Kā dārgi dimanti
Apkārt vizuļo eņģeļu gaismiņas,
Un visa pasaule
Kā varavīksne mirdz.
Sirds tiecas tik uz augšu,
Es saucu priekā,
Un veidojos, un raisos tik
uz debesīm,
Un pāreju jaunā spēkā,
Lielumā ik mirkli, ik dienu.
Es kā dzimtas, tautas,
Savas skaistās Latvijas daļa
Ziemassvētkos novēlu,
Pie zaļās eglītes stāvot:
“Lai dzimst tikai Patiesas
Mīlestības,
Kurās atveras sirds acis un
sirds ausis.”
Anita Anitīna
* * *
Zem apsnigušas egles
Ziemassvētki sēd
Un bērza zarā nosalušā, kailā,
Uz celma, kas vēl koks bij aizvakar,
Un ubadziņa pastieptajā
plaukstā…
No svētkiem nepaslēpties,
neaizbēgt –
Iet droši pretī, ielaist dziļi sevī,
Un citiem dot kaut kripatu no tā,
Ko Ziemassvētki dēstījuši Tevī.
Pat ja tas tikai smaids – kaut mulss,
bet īsts,
Vai vēlējums: – Lai priecīgi
Tev svētki!
Un uzmirdzēs! Un sirdī gaisma līs!
Lai svētīgi jums visiem
Ziemassvētki!
