Šim bija jābūt ierastam darba komandējumam uz Strasbūru, un tāds tas arī būtu bijis, ja kāds, kura galvā ir putra, bet sirdī naids, nebūtu pasaulei jeb, precīzāk, nevainīgiem cilvēkiem atriebies par nesaprotamiem pāridarījumiem. Mani kolēģi jau uzrakstīja, ka es un korespondente Santa Sinka patiesībā tikai par mata tiesu jeb desmit minūtēm paglābāmies no atrašanās uz ielas brīdī, kad pa to šaudams skrēja slepkava. Mēs bijām jau pietiekami noguruši, viena no kolēģēm man piezvanīja, ka gribētu iet mājās. Tā kā dzīvokļa atslēga bija manā kabatā, gājām. Nonākušas mājās un apsēdušās pie galda, uzzinājām, ka Strasbūrā notikusi šaušana. Jau tad nojautām, ka tas ir aptuveni vietā, kur tikko bijām. Tikko! Tā bija un vēl tagad ir dīvaina, grūti aprakstāma sajūta. Nevaru īsti vārdiem pateikt ne to, ko tajā brīdī jutām, ne to, kā jūtamies tagad. Baiļu vai panikas gan nebija, drīzāk apmulsums, kā tad tā. Uztraukums par kolēģiem, par to, vai visi ir nokļuvuši savās pagaidu mājās dzīvi un veseli. Kad jau sākām apzināties, kas noticis, parādījās jautājums – kāpēc un kā tas varēja notikt? Tad pateicība – paldies Dievam, ka mums viss labi, ka tik laimīgā kārtā desmit minūtes pirms šaušanas visas aizgājām uz mājām. Tas ir liktenis, laimīga lietu sakritība vai neredzamu palīgu debesīs nopelns, ka, esot tik tuvu nelaimei, mēs no tās tikām pasargāti. Diemžēl no pieciem apšaudēs nogalinātajiem divi bija žurnālisti. Kad mūsu lidmašīna ceturtdienas naktī jau nolaidās Rīgas lidostā, pirmā ziņa, kas parādījās manā tālrunī – Strasbūras slepkava likvidēts. Ir dīvaini apzināties, ka it kā priecājies par kāda cilvēka nāvi. Ja ne gluži priecājies, tad jūti atvieglojumu, jo vismaz šis cilvēks nevienu vairs nenogalinās. Bet tajā pat laikā ir informācija, ka policijas preventīvajā sarakstā ir 12 tūkstoši šādu radikāli noskaņotu un bīstamu cilvēku. Protams, viens no maniem 100 kāpēc ir, kur tādi cilvēki rodas un kā var nogalināt nevainīgus cilvēkus. Diez vai es spēšu rast tam izskaidrojumu, tāpat kā simts un vienai citai sliktai lietai, kas notiek mums apkārt.
Vienīgais, par ko šis notikums radīja pārliecību, – dzīvē viss ir iespējams un mēs neviens nevaram paglābties no visām pasaules nelaimēm. Kāpēc esi tieši tajā vietā un tajā mirklī? Liktenis vai sagadīšanās. To es domāju ne tikai par šo gadījumu Strasbūrā, bet vispār notikumiem katra mūsu dzīvē. Tieši tad, kad notiek kaut kas satraucošs, rodas ļoti daudzi kāpēc, uz kuriem atbildes katrs var rast vien atbilstoši savai ticībai un uzskatiem. Nav tādas vienas pareizās atbildes. Piemēram, man šķiet, ka uz pasaules ir kāds lielāks spēks par paša cilvēka gribu, spējām darīt. Man šķiet, ka mūsu dzīvei ir kaut kāda lielāka jēga, kā arī tam, ko te uz šīs zemes darām. Jo vecāka kļūstu, jo labāk saprotu, ka vismazāk vajag līdzināt savu dzīvi citām. Katram ir savs ceļš un sava dzīve. Un vai maz ir tā, ka tikai tu pats esi savas laimes vai nelaimes kalējs?
Lai jūs mīl uz zemes un sargā no Debesīm!
