Piederu paaudzei, kura pieredzēja Latvijas pastāvēšanas divdesmitgadi. Mūspusē bija jau uzsnidzis nedaudz sniega, kas baltā sedzenē klāja sasalušos kruvešus. Skolu apgaismoja uz Ogres upes Emmas dzirnavās uzstādītais ģenerators, skolēni bija iestudējuši Sauleskalna ludziņu par mazpulcēnu tēmu ‒ “Notikums Aklajā ielā”. Līdzās skolai baznīcā mācītājs Gabliks vadīja dievkalpojumu. Kapsētā uz dažiem kapiem dega svecītes.
Tā kā es jau nedaudz pratu lasīt, tad vismaz no avīžu virsrakstiem zināju par gatavošanos svētkiem valstiskā līmenī. Sabiedrībā patiešām valdīja patriotisks noskaņojums, pie visām lauku mājām tika slieti pēc iespējas garāki karogmasti, un svētku rītā tajos visos plīvoja sarkanbaltsarkanie karogi. Jau rudenī par godu valsts jubilejai tika šur tur stādīti koki vai pat veselas birzis. Neesmu pārbaudījis, bet man šķiet, ka tieši šādā saistībā daudzviet Latvijā tika iestādītas bērzu birztalas. Viena tāda greznoja Smiltenes vidusskolu, tiesa, koku sabiezinājuma dēļ birztala jau septiņdesmitajos gados sāka zaudēt dekorativitāti. Novadpētniecības entuziasti varētu noskaidrot, kas bija iniciatori šādu birztalu ierīkošanai.
Nekad nespēju iedomāties, ka spēšu nodzīvot līdz Latvijas simtgadei, jo neesmu bijis ar stipru veselību. Bet apzināti nekādus ļaunus darbus neesmu darījis, un tad jau Augstākie spēki mēdz izlīdzēties. Dīvaini tikai tas, ka lielāko daļu sava mūža esmu pavadījis valsts okupācijas apstākļos, kad 18. novembris bija nikni apkarojama piemiņas diena.
Kad 1987. gadā pēdējo reizi redzēju dedzīgo padomju varas aizstāvi profesoru Arvīdu Griguli, no viņa mutes dzirdēju apgalvojumu, ka cilvēkiem raksturīgi mainīt politiskos uzskatus pat vairākas reizes dzīvē. Par šo vārdu patiesumu jādomā arī saistībā ar nupat daudzkārt pieminēto dzejnieku Ojāru Vācieti. Kādreiz biju pat apvainojies uz dažiem trimdas latviešiem, kuri Vācieša daiļradi kopumā neatzina, jo dzejnieks bijis sociālisma ideju aizstāvis. Studiju gados ar Ojāru bijām labi draugi, tāpēc varu pateikt arī kaut ko vairāk par jaunākās paaudzes apceru rakstītājiem. Jā, Ojārs jaunībā bija pārliecināts komjaunietis, jo citādi nemaz nevarēja būt. Reti kurš zina faktu, ka Ojāra tēvs 1941. gadā pēc okupāciju maiņas tika apcietināts un ieslodzīts Smiltenes cietumā. Tā bija laime, jo atradās galvotāji, un cilvēku pēc kāda laika atbrīvoja. Ja trapenietis būtu ieslodzīts apriņķa centrā Valkā, viņš, visticamāk, būtu nošauts Pīnes kalniņā. Nedaudz iepazinu Ojāra tēvu, un man palicis prātā bezgala labsirdīgs un draudzīgs neliela auguma vīrs, un šādu raksturojumu esmu dzirdējis arī no citiem cilvēkiem. Bet Vācieša ģimene bija bezzemnieki, un viņu sapnis, dabiski, varēja būt “sava stūrīša zemes” iegūšana.
Lūk, šādā situācijā Ojārs padomju varu varēja uzskatīt par pašu taisnīgāko. Turklāt sociālisma idejas vispār ir ļoti pievilcīgas, traģisms sākas pēc tam, kad šīs idejas vara cenšas iedzīvināt ar brutāliem piespiedu līdzekļiem. Mēs bijām pusauga puikas, kam nebija grūti noticēt līdztiesības un brālības idejām, bet dzīvē pieredzētās netaisnības viegli bija norakstīt uz vietējo varasvīru stulbumu. Kad sākām studēt, starp studiju biedriem bija maz tādu gudreļu, kas domāja citādi.
Kaut bijām padomju varas nekritiski piekritēji, vismaz topošo filologu saimē būtu bijis grūti atrast latviskuma noliedzējus, vairums no mums bija klusie nacionālisti, un gribētos, lai mūsdienu pētnieki šo aspektu papētītu dziļāk.
Nopietnāka smadzeņu pārprogrammēšana notika 1956. gadā pēc Staļina personības kulta atmaskojuma Hruščova referātā. Gan Ojārs, gan mēs visi ar atvieglojumu uzņēmām nelielo represīvā režīma atslābumu, ko pieņemts saukt par Atkusni. To izmantoja daudzi jaunās paaudzes dzejnieki, arī Ojārs Vācietis. Bet tā vēl nebija pilnīga atbrīvošanās no agrākās domāšanas stereotipiem, un varasvīri arī nekādu lielu brīvdomību nepieļāva. Bez visa cita tajos gados varējām piekļūt līdz tam aizliegtai tēmai par latviešu sarkanajiem strēlniekiem, par viņu varoņdarbiem kaujās pret baltgvardu ģenerāļiem, kuru mērķis bija impērijas atjaunošana agrākajās robežās. Intuitīvi jutām, ka sarkano strēlnieku uzvaras faktiski palīdzēja Latvijai iegūt neatkarību. Protams, šādu pārliecību radīja arī Aleksandra Čaka “Mūžības skarto” pēdējā nodaļa, ko padomju cenzūra neļāva publicēt.
Viss notika pakāpeniski. Daži Ojāra Vācieša dzejoļi nepatika kompartijas funkcionāriem, sākās klusa pretstāve. Rezultātā Ojārs aicināja rakstniekus masveidā stāties partijā, lai vismaz Rakstnieku savienībā ar balsu pārsvaru varētu dominēt pār tiem dažiem cietpaurīšiem, kuru domāšanu spēja mainīt vienīgi kaps. Un tas arī notika, un ne jau velti astoņdesmitajos gados rakstnieku ikmēneša atklātās partijas sapulces bija Atmodas ideju ģenerētājas. Tie bija Imants Ziedonis un Regīna Ezera, kuri vērsās pie CK sekretāra Pugo ar ierosinājumu nomainīt fiziski sagurušo Gunāru Priedi, vietā piedāvājot Jāni Peteru. Peters piekrita ar noteikumu, ka Rakstnieku savienību tad vadīs viņš, bet nevis partijas sekretārs. Pugo piekrita.
Inteliģences domāšanā lielas izmaiņas izsauca Prāgas pavasara notikumi. Ja līdz tam mēs dzīvojām ar cerībām, ka pati sistēma uzlabos iedzīvotāju dzīves apstākļus, tad pēc Prāgas notikumiem zemledus straumes kļuva nesalīdzināmi aktīvākas. Ka tuvojas lielas pārvērtības, es pārliecinājos 1987. gada rudenī, kad notika ļoti zīmīga rakstnieku sapulce, kas veltīta dažām vēstures tēmām. Uldis Bērziņš ļoti asi nosodīja PSRS izraisīto karu Afganistānā, un CK atsūtītās dāmītes tikai grūši nopūtās. Bija ieradies Vilis Samsons, kurš aicināja atklāti atzīt, ka 1919. gadā tautas vairākums novērsās no komunistiem un Stučkas valdības.
Man astoņdesmitie gadi bija ļoti rosīgs, bet smagu pārdomu laiks. Iedziļinoties senvēstures notikumos, gribot negribot nācās domāt par to neapskaužamo situāciju, kādā nokļuvusi latviešu tauta. Pirmo reizi domu par neatkarības atkarošanu nācās dzirdēt kā slepenu vēsti minētajā 1987. gadā, bet īstas ticības šai iespējai arī vēl nebija. Līdz ar to latviešu kā nācijas tālākais liktenis sāka šķist gandrīz bezcerīgs. Bija ļoti smagi par to domāt. Apzināts vai neapzināts, bet tas bija izmisums, kas nācijai lika vienoties Tautas frontē.
Tā kā esmu pieminējis Ojāru Vācieti, dzejnieka biogrāfiem gribu piedāvāt kādu publiski nedzirdētu faktu. Okupācijas gados lieli svētki bija Jaungads. Ojāra Vācieša ģimene izlēma, ka minētās brīvdienas pienāktos aizvadīt klusos izbraukumos, lai izvairītos no daudzajiem ciemos gribētājiem. Un gadījās, ka Ojārs ar Ludmilu 1970. gadu nolēma sagaidīt robežpilsētā Valkā. Ludmila pēc tam ar patiesu sajūsmu man stāstīja, cik jauks bijis baltais sasnigušais sniedziņš un lielais klusums abpus robežas, savukārt restorānā toreiz baudījuši milzīgi lielas un garšīgas šniceles. Kaut kā izgadījies, ka tieši tas Jaungads arī man iespiedies atmiņā, jo naktī sasnigušo sniegu patiešām neviens nenovāca, un pilsētai tas piešķīra teiksmainu senatnīguma noskaņu.
