Latvijas sporta sabiedrībā smiltenieša Toma Marksa vārds nav svešs. Toms ir Latvijas Riteņbraukšanas federācijas preses sekretārs, aktīvi darbojas Igo Japiņa Sporta aģentūrā, vada Latvijas lielākā kalnu riteņbraukšanas maratona SEB MTB posmus, komentē Rīgas velomaratonu, Vienības braucienu un iesaistījies raidījuma “Sporta mikrofons” veidošanā, kur facebook tiešraidēs un tagad arī “LMT Straumē” intervē spilgtas personības un talantīgus riteņbraucējus.
Tomu intervijai uzrunāju pirms vairākiem mēnešiem, taču sezonas laiks, kas ilgst no aprīļa līdz oktobrim, ir ļoti saspringts. Šajā periodā nav tādu dienu, kad Toms nebūtu uzrakstījis kaut vienu rakstu, pirmais Latvijas sabiedrībai vēstot par jaunāko riteņbraukšanā.
Toms ir jauns, ambiciozs, mērķtiecīgs, un, kamēr blakus esošie šaubās par savām spējām, viņš vienkārši sper nākamo soli, jo tikai tā ir iespējams virzīties uz priekšu. Tieši tādu Tomu atceros arī laikā, kad viņš bija praksē “Ziemeļlatvijā”. Viņam neviena virsotne nešķita neaizsniedzama, jo uzdrīkstējās, gāja un darīja. Brīžos, kad kļūdījās, neapstājās, bet turpināja strādāt vēl vairāk un labāk. Tā notiek joprojām! Visus darbus, ko uzņemas, dara ar lielu atbildības sajūtu, jo to dara no sirds, mīlot un neaizmirstot dzimto Smiltenes novadu. Darba mīlestība atspoguļojas viņa nebeidzamajā entuziasmā, ko pamana un novērtē. Latvijas simtgadē Toms saņēma Smiltenes novada domes apbalvojumu “Gada balva Sportā”, par ko jūtas ļoti pagodināts, taču vienlaikus uzskata, ka tā iedota avansā.
Lai arī uzaudzis sportiskā ģimenē, kurā abi vecāki ir pedagogi, pašam Tomam mācības skolā nemaz tik ļoti nepadevās. Viņš nekad nav bijis teicamnieks vai izcēlies ar sportiskiem panākumiem. Tieši pretēji, reti bijis tāds brīvlaiks, kurā nav uzdoti vasaras darbi. Viņš no tā nekaunas. Tieši tas šo sarunu padara interesantu un īstu, ar cilvēcīgām atklāsmēm, kuras, iespējams, kāds cits labprātāk noslēptu. Pagātne ir jāatceras, taču par to nav jādomā diendienā, daudz svarīgāka ir šodiena un mērķi, ko sasniegt rītdien.
– Tom, pastāsti, kāds tu bija bērnībā! Tikpat mērķtiecīgs un ambiciozs kā patlaban?
– Mana bērnība pagāja Bilskā, abi vecāki bija skolotāji, mamma joprojām strādā skolā, tētis ir vieglatlētikas treneris. Sports daudz nepadevās, zināju, ka nekāds lielais sportists no manis nesanāks, bet tomēr biju visu laiku tajā iekšā, bērnība pagāja pa sporta zāli. Ambiciozs? Priekš sevis varbūt jā, bet uz āru noteikti nē. Lai gan 4. klasē, kas bija pēdējais gads, kad dzīvojām Bilskā, noorganizēju riteņbraukšanas sacensības sporta laukumā vietējiem bērniem. Noskatījos, kā to dara viens riteņbraukšanas entuziasts, un gāju prasīt atļauju toreizējai pagasta padomes priekšsēdētājai Vairai Skujiņai. Viņa deva zaļo gaismu. Smiltenē pēc “Piena balvas” bija pāri palikušas balvas, tētis tās atveda, lai pie kluba varam uztaisīt apbalvošanu. Sacensībās piedalījās 18 bērnu. Tā bija mana pirmā ambīcija, kas izlauzās uz āru.
Pārceļoties uz Smilteni un mācoties pilsētas skolā, tas neturpinājās. Ja nu vienīgi tas, ka pats sev taisīju dažādus rakstiņus par sporta notikumiem. Skolā man īpaši labi nepadevās latviešu valoda, liecībā sanāca knaps četrinieks. Bet tas nemazināja vēlmi atspoguļot sporta notikumus. Līdz vidusskolas beigām nebiju izcilnieks. Pēc absolvēšanas biju izvēles priekšā, ko darīt. Radās iespēja iestāties Sporta akadēmijā, kur mani arī uzņēma. Pēdējā brīdī pārdomāju, jo sapratu, ka visu dzīvi negribu saistīt tikai ar pliku sportu. Iestājos politologos Latvijas Universitātē. Pamatā visos priekšmetos vidusskolā biju viens no sliktākajiem, bet politika padevās ar tādu kārtīgu atrāvienu no pārējiem. Panākumus guvu novada olimpiādē un tālāk tiku virzīts uz valsts olimpiādi. Sapratu, ka jāmācas tas, kas padodas. Pabeidzu politologus.
Tieši tajā jomā nestrādāju, bet Universitātē iegūtā izglītība diezgan daudz noder manā pašreizējā darbā. Tā ir lietu strukturēšana, spēja visu salikt pa plauktiņiem. Kļuvu vēl disciplinētāks, jo dzīvoju kopmītnēs ar tādiem pašiem studentiem kā es, bija jāiemācās sadzīvot un kļūt patstāvīgam. Lai arī man nebija spīdošas zināšanas ne latviešu, ne angļu valodā, Rīgā atzīmes strauji uzlabojās. Visā augstskolas laikā bija tikai viens mācību parāds, ko diezgan ātri nodzēsu.
– Kur guvi pirmo darba pieredzi?
– Pats sākums bija augstskolas 2. kursā, kad šeit pat “Ziemeļlatvijā” sāku tirgot reklāmas banerīšus un uztaisīju pāris rakstu. Paralēli tam portālā draugiem.lv izveidoju lapu “SportsSmiltenē” un sāku rakstīt relīzes, kas bija absolūti brīvprātīgs projekts.
Laikam 2010. gadā parādījās ideja par Gada balvu Smiltenes sportā, pēc gada draugiem.lv uztaisīju pirmo aptauju un no 2012. gada jau iesaistījos pasākuma rīkošanā. Viss sākās ar Smiltenes ģimnāzijas zāli, tad pasākumu pārcēlām uz Kultūras centra mazo zāli, bet nu jau vairākus gadus tas notiek lielajā zālē. Sākumā mazā zāle bija pilna, vēlākos gados jau pārpildīta, tad divus gadus piepildīta jau ir lielā zāle.
Vēl pirms sāku strādāt Latvijas Riteņbraukšanas federācijā, gadu nostrādāju Vidzemes Olimpiskajā centrā Valmierā par mārketinga speciālistu, bet apvienot to īsti nevarēju, jo studēju un dzīvoju Rīgā. Riteņbraukšanas federācijā ieguvu darbu, rakstot
motivācijas vēstuli un pieteikumu ar konkrētām lietām, kuras jāuzlabo. Gāju aizstāvēt savas idejas un redzējumu Padomes sēdē, viņiem tās patika. Man bija viegli, jo neviens iepriekš nebija veicis preses sekretāra pienākumus. Tad Igo Japiņš uzrunāja darīt papildu lietas viņa sporta aģentūrā. Laikam ejot, darbības virziens kļuva plašāks. Tagad iesaistos arī riteņbraukšanas sacensību organizēšanā.
Pamatlietas Riteņbraukšanas federācijā ir publicitātes nodrošināšana, tas, kā mēs izskatāmies uz āru. Papildu tam esmu sacensību menedžeris. Jau pērn sāku pārraudzīt organizatoriskās lietas Latvijas čempionātā šosejas riteņbraukšanā un kalnu riteņbraukšanā. Nākamajā gadā turpināšu iesākto, klāt nāks jaunatnes riteņbraukšanas seriāls “Cerību kauss”. Nākamajā gadā esam paredzējuši Smiltenē lielo finālposmu. Žurnāls “Sports” ir izveidojis interneta raidījumu “Sporta mikrofons”, kurā vadu raidījumu par riteņbraukšanu. Tā ir mana iniciatīva, ik nedēļu studijā aicināt dažādus viesus – labākos šā brīža riteņbraucējus, sporta leģendas un citus ar šo jomu saistītus cilvēkus.
Man joprojām patīk rakstīt, bet, vadot raidījumu, šo visu padaru tuvāku cilvēkiem. Intervijas var klausīties gan, braucot mašīnā, gan darot ikdienas darbus. Gribas šo virzienu attīstīt, jo tam ir potenciāls. Rakstītajā tomēr ir jāiedziļinās, tam ir jāvelta ilgāks laiks, ko ne katrs ikdienā var atļauties. Pie kameras tagad esmu pieradis, tāpat kā uzstāties lielas auditorijas priekšā. Bet sākums nemaz nebija tik vienkāršs.
Īstas ugunskristības bija Vidzemes Olimpiskā centra laikā, kad kolēģi iedeva rokās mikrofonu un teica ‒ tev būs jāvada Olimpiskā diena diviem tūkstošiem bērnu. Kad sāc runāt un viņi visi paceļ rokas, tas ievieš pārliecību. Ar laiku auditorijas priekšā kļuvu daudz brīvāks, varēju atļauties spēlēties ar publiku. Lielākais pasākums, ko esmu komentējis, ir Vienības brauciens Siguldā, kas vienkopus pulcē ap sešiem tūkstošiem velobraucēju.
– Bez riteņbraukšanas Smiltenē cilvēki tevi saista ar futbolu. Vasarās tu komentē FK “Smiltene/BJSS” 1. līgas komandas mājas spēles. Tev arī izdodas parastu spēli pārvērst notikumā, par kuru vēl ilgi runā. Pastāsti, kas tev ir kopīgs ar futbolu?
– Kamēr vien dzīve mani neaizvedīs kaut kur tālāk un es būšu Latvijā, vienmēr palīdzēšu Smiltenei. Tas ir pašsaprotami. No vietas, kuras nāc, jāmāk ne tikai ņemt, bet arī tai dot. Tas ir mans uzskats un pārliecība. Šobrīd es Smiltenei nevaru dot lielu finansiālu atbalstu, bet varu dot radošo ieguldījumu un intelektuālo pienesumu, veidojot reportāžas, komentējot futbola spēles un rīkojot “Smiltenes novada Gada balvu sportā”.
Patiesībā jau ceļš uz pasākumu vadīšanu, raidījuma veidošanu, sabiedriskajām attiecībām un mārketingu sākās Smiltenē, futbola laukuma malā ar trīcošu balsi pie čarkstošas tumbas saucu spēlētājus. Tolaik mums bija 2. līgas futbola komanda. Sāku to visu darīt, jo iepriekš biju redzējis, kā viss notiek lielajā futbolā, un man tas patika. Vienreiz, otrreiz, trešo reizi pirms spēles nolasīju sastāvu, vairāk sāku analizēt spēles gaitu, ielūkoties tabulā, ar laiku tika nodrošināta kvalitatīvāka tehnika. Sniega bumba sāka velties aizvien straujāk.
Uzskatu, ka jebkurā sporta veidā, ne tikai futbolā, spēli var padarīt par lielu notikumu, ja ir līdzjutēji, informācija, reklāma, foto un videoreportāžas. Ar to ir jāstrādā. Tad tā vairs nav tikai vienkārši spēle, kas svarīga tikai spēlētājiem, treneriem un tiesnešiem. Pilnas tribīnes, skaļas ovācijas, labs rezultāts, kā tas bija vasarā “Smiltenes/BJSS” spēlē pret “Audu”, ‒ sajūtu ziņā ir pielīdzināms labam koncertam. Emocijas būs visai nedēļai, un gribēsies ko tādu atkārtot atkal.
– Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt, lai attīstītu personību un karjeru?
– Vispirms ir jāatrod lietas, kas tevi visvairāk interesē, un pašam tās jānodefinē galvā. Pēc tam ir obligāti jāuzdrīkstas un jārīkojas. Ir jādara, kā sanāks, tā sanāks. Ja vienkārši domāsi, vai es to varēšu, paliksi uz vietas. Apkārt dzīvo ļoti daudz talantīgu cilvēku. Viņi domā, ka varētu darīt to, par ko sapņo. Viņi reāli var to izdarīt, bet nedara, jo neuzdrīkstas. Tāpēc saku ‒ jāuzdrīkstas, jānotic saviem spēkiem un tad viss ar laiku sanāks.
Pirms diviem gadiem es nevarēju pajautāt otram to, ko tagad varu. Tikai uzdrīkstoties redzu savu progresu attiecībā pret to, kur biju pirms gada, diviem vai četriem. Mazākas vai lielākas, bet iespējas ir visiem, jautājums, vai mēs tās izmantojam vai neizmantojam.
Katrs jauns piedzīvojums un notikums aizved pie nākamā. Ar laiku gribētu vairāk iegūt starptautisku pieredzi Starptautiskajā Riteņbraukšanas savienībā, kas atrodas Šveicē. Lai to darītu, vispirms ir jāizpilda mājasdarbs – jānostiprina angļu valodas zināšanas. Vēl viens no maniem mērķiem ir uzdrīkstēties noorganizēt Baltijas čempionātu riteņbraukšanā šosejā, piesaistot Latvijas, Igaunijas un Lietuvas riteņbraucējus. Tagad katrā valstī ir savs čempionāts ar salīdzinoši mazu dalībnieku skaitu, jo mums nav daudz profesionālu riteņbraucēju. Apvienojot visus kopā, sanāktu vienreizējs pasākums. Lai tas notiktu, jāvienojas visām valstīm, jāatrod viens liels ģenerālsponsors un liels balvu fonds. Tur ir tā uzdrīkstēšanās, sariktēt to visu. Ja ir rezultāts, tad ir forši, bet līdz tam ir jānokļūst.
Man nepatīk, ka cilvēki sūkstās par to, cik Latvijā viss ir slikti, lamā politiķus. Ne vienmēr mūsu spēkos ir ietekmēt lielas lietas, bet var jau sākt ar daudzām mazām. Vēl esmu sapratis, ka nevajag baidīties paust savu viedokli un par to pastāvēt. Maldīgi domāt, ka tevi sapratīs no pusvārda vai arī, runājot aplinkus. Vienmēr ir jārunā skaidra, stingra valoda, tad arī paveras ceļi un ideja aiziet, bet, ja neaiziet, vismaz zini, kāpēc. Man vairs nav bail paust savu viedokli turpat federācijas Padomes sēdēs, kur nāk lieli uzņēmēji.
– Ko tev nozīmē valsts svētkos saņemtais Smiltenes novada domes apbalvojums?
– Tas bija liels pārsteigums un milzīgs pagodinājums. Ja man prasītu – pelnīts vai ne, es teiktu – tas man ir iedots avansā, jo daudz kas vēl jāpaveic. Uzskatu, ka šādas balvas tiek pasniegtas ļoti cienījamiem cilvēkiem, tāpēc tiešām jūtos pagodināts un saviļņots. Tā ir liela atzinība, esmu pateicīgs Smiltenes novadam un cilvēkiem, kuri mani izvirzīja. Par šo apbalvojumu uzzināju no Jāņa Ūdra, kurš piezvanīja un uzaicināja filmēties “STV studijas” sižetā. No sākuma nesapratu kādā, bet Jānis pastāstīja.
Gribu uzsvērt, ka šī balva ir visiem tiem, kuri kopā ar mani veido “Smiltenes novada Gada balvu sportā”, cilvēkiem, ar kuriem esmu kopā futbola spēlēs Tepera stadionā – spēlētājiem, treneriem, līdzjutējiem, brīvprātīgajiem, medijiem. Šie ir cilvēki, kas palīdz veidot sporta dzīvi. Man ir tā iespēja viņu palīdzēt attīstīt, viens es to nevarētu izdarīt. Ja nebūtu treneru un spēlētāju, laukums būtu tukšs. Tas pats arī Gada balvā, ja nebūtu sportistu panākumu, cilvēku, kas palīdz noorganizēt, mākslinieku, mediju pārstāvju, nekas nesanāktu. Idejai jānāk no kāda, bet viens pats to izdarīt nevarētu. Tas, ka Smiltenes pilsētas Kultūras centra lielā zāle “Smiltenes novada Gada balvā” ir pilna, ir kvalitātes rādītājs, kas iespējams tikai, visiem kopā strādājot. Varu izdomāt grupu, kura varētu uzstāties, Kultūras centrs palīdz sarunāt konkrētos māksliniekus, Sporta pārvaldes vadītājs izdara daudz labu lietu, fotogrāfs nostrādā perfekti, tāpat arī “Ziemeļlatvija” un “STV studija”. Aizbraucot uz Rīgu, es stāstu un rādu, kāds mums ir bijis pasākums. Visi brīnās, ka mazpilsētā notiek tik kvalitatīvi organizēti sporta pasākumi. Tas ir kopējs darbs, par kuru varam lepoties, jo daudzu lielāku pilsētu pārstāvji ir zvanījuši un interesējušies par šo pasākumu. Nupat zvanīja no Kuldīgas. Pērn pirmo reizi taisījām videotiešraidi no pasākuma. Tas nekas, ka tas notika ar telefonu, bet virziens ir pareizais. Šogad pirmo reizi iesaistos Latvijas Gada balvas sportā rīkošanā un redzu, ka tur daudzās lietās iet grūtāk. Mums to ir vieglāk izdarīt, jo esam mazāki, nav tik daudz ambīciju, tur katrs grib izpausties un velk uz savu pusi. Mums arī ir ambīcijas, bet samērojamas un kontrolējamas.
– Runājot par “Smiltenes novada Gada balva sportā”, tu iededzies. Ar ko tā tev ir tik īpaša?
– Man tā nozīmē milzīgus svētkus visai Smiltenes novada sporta sabiedrībai, kas ir pelnījusi sanākt kopā vismaz reizi gadā. Šis ir pasākums, par kuru vienmēr iedegšos. Tas izdaiļo Smiltenes novadu, liek justies novērtētam ikvienam sportistam, trenerim un entuziastam, kas savu mūžu veltījis sporta attīstībai. Mērķis ir parādīt katru cilvēku, kurš izcīnījis panākumus vai tiek nominēts balvai par mūža ieguldījumu, izcelt viņa vērtību un to nostiprināt. Parādīt, ka novadam viņš rūp.
Raugoties uz sportu Smiltenē, priecē, ka ir daudz notikumu, kuros ikdienā var iesaistīties ikviens iedzīvotājs. Piemēram, pārgājieni un velobraucieni, ko rīko Smiltenes novada Tūrisma informācijas centrs. Priecē volejbola turnīri un hokeja spēles. Svarīgi saprast, lai sports attīstītos, katrai šūniņai ir jādarbojas. Ar to domāju sporta klubus, biedrības, entuziastus. Katram jānāk ar savu ideju un jāuzdrīkstas, jo tikai tad veidosies kopējā bilde. Protams, skaidriem un saprotamiem mērķiem ir jābūt arī Sporta pārvaldei, taču jāsaprot viena lieta – nevar tikai gaidīt, ka viss tiks pasniegts gatavs no augšas. Jārīkojas!
Kopumā ar sportu Smiltenē varam lepoties, te notiek arī kvalitatīvi valsts mēroga sporta notikumi. SEB MTB maratona posms Smiltenē šosezon tika atzīts par labāko Latvijā. Nākamā gada rudenī rīkosim Smiltenes kausu šosejas riteņbraukšanā, kas vienlaikus būs arī Latvijas kausa finālposms. Tie būs lieli svētki pilsētai ar pilnīgi unikālu trasi Latvijas mērogā.
– Tev ir tikpat daudz stundu diennaktī kā jebkuram, taču papildu pamatdarbam Rīgā tu daudz dari arī bez atlīdzības. Ne reizi neesmu dzirdējusi tevi par kaut ko čīkstot. Kur slēpjas tavu panākumu atslēga?
– Man ir ļoti spēcīgs ģimenes un draudzenes atbalsts. Viņi mani saprot un atbalsta, esmu par to viņiem pateicīgs. Visvairāk mana darba ēnas pusi izjūt draudzene. Bieži vien darbu ņemu līdzi uz mājām. Sezonas laikā no aprīļa līdz oktobrim praktiski nav brīvā laika. Nav nevienas dienas, kad nebūtu uzrakstīts kaut viens raksts. Visa ikdiena un brīvdienas ir pakārtotas darbam. Vienmēr sacensību rezultāti tiek paziņoti pēcpusdienās vai vakaros, man jāspēj būt mobilam. Reizēm braucu treniņā, man piezvana un pasaka, ka ir zināms rezultāts. Visu pārtraucu un braucu mājās, lai rakstītu relīzi. Tāpat ir noticis pastaigas laikā ar draudzeni, hops – jādodas mājās un jāstrādā. Tāda ir mana ikdiena, tas ir normāli. Pie tā ģimene un draugi ir pieraduši. Tajos retajos brīvajos brīžos braucu uz futbola spēlēm Smiltenē, lai palīdzētu norisē un atspoguļošanā. Pēc sezonas līdz janvārim dienas ir brīvākas un tad laiku varu veltīt ģimenei, saskrūvēt skapi, kas palicis novārtā. Protams, kaut kādā brīdī iestājas nogurums, bet nav variantu. Nav Latvijā otra cilvēka, kuram šos darbus nodeleģēt.
Esot Smiltenē, cenšos rādīt piemēru savam mazajam brālim, kurš trenējas vieglatlētikā, bet viņam, līdzīgi kā man, neveicas tik labi skolas lietās. Vecāki ir skolotāji, bet mēs, bērni, visi kādā brīdī esam bijuši nesekmīgi un atstāti vasaras darbiem. Tas tā interesanti, taču nekad man nav traucējis sasniegt ko vairāk. Viss ir atkarīgs no katra cilvēka motivācijas. Tā laikam mums visiem nāk no vecātēva Arnolda Marksa, kurš ir liels sportists, joprojām savos 86 gados brauc ar velosipēdu. Viņš ir liels paraugs mums visiem. Nekad nav bijis profesionālis, toties iemācīja cienīt sportu un fiziskās aktivitātes ikdienā, kas palīdz uztvert dzīvi vieglāk un to novērtēt, kā arī pašdisciplinē. Sports ir viena no tām pamatlietām, bez kuras ikdienā nevar.
