Tā par sevi saka LNT šova “Lauku sēta” piektās sezonas uzvarētāja valcēniete Sanita Šņepste. Uzvara ir pelnīta un godam izcīnīta, uzskata pati Sanita un komentāros raksta sociālo portālu lietotāji, tostarp – valcēnieši.
Turklāt “Laukus sētas” vēsturē Sanita ir pirmā dalībniece, kura ne reizi netika atzīta par sliņķi, ne reizi viņas vārdu pārējie dalībnieki neuzrakstīja uz koka ripas un ne reizi viņa nenonāca uz izbalsošanas sola. Sanita atklāj, ka šova vadītājs Jānis Rāzna jokojoties draudējis pats uzrakstīt Sanitas vārdu uz koka ripas. Esot šovā, “Lauku sētas” saimnieki valcēnietei divas reizes piešķīra čaklākā dalībnieka statusu. Jāatzīst, viņa bija šova līdere.
Aizvadītās ceturdienas vēlā vakara stundā Sanita beidzot varēja uzelpot un vairs neslēpt uzvaras prieku, jo līdz pat šova pēdējam raidījumam viņa nedrīsktēja ne ar vienu dalīties par spēles iznākumu. Augusta sākumā beidzās “Lauku sētas” ieraksts un Sanita atgriezās mājās, lai turpinātu ikdienas gaitas, kā nekas īpašs nebūtu noticis. Sanita strādā Valkas salonā “Monro” par frizieri.
Viņa stāsta, ka šova dalībniekiem ir izveidota sava grupa interneta lietotnē WhatsApp, kurā regulāri visi sazinās. Sanita ir vienisprātis ar “Lauku sētas” saimnieces Ilzes Makevitas sacīto, ka pēc šova visi dalībnieki kopā ar saimnieku pāri ir kā viena liela draudzīga ģimene. Pavisam nesen visi jautri nosvinējuši saimnieces Ilzes 35 gadu jubileju. Pirms tam lielākā daļa šova dalībnieku kopā pie saimniekiem un arī Valkā pie Sanitas skatījušies šova sērijas. Šovā Sanita ir ieguvusi ne tikai labus draugus, bet arī trīs svarīgas atziņas: dzīvē nekad nedrīkst padoties; ir sev jātic un dzīvē sievietes ir emocionāli stiprākas par vīriešiem.
Fināla raidījumā skatītāji bija liecinieki, ka Sanita ieguva “Lauku sētas” galveno balvu – 3500 eiro. Vēl gan tā nav saņemta, bet Sanita saka: “Kad balvu saņemšu, tad domāšu, kur tērēt!” Uzvarētāja smejoties atzīst, ka baidās no nākamās vasaras, jo pēdējās divas viņai bijušas neaizmirstamas – 2017. gada vasaru viņa nodzīvoja Amerikā, šovasar – “Lauku sētā”. Kas sekos tālāk? Dzīve rādīs.
Sanita laipni atsaucās “Ziemeļlatvijas” aicinājumam uz sarunu par “Lauku sētā” piedzīvotajām emocijām un iegūtajām atziņām. Jāatzīst, šī saruna notika neierastāk, jo viss redakcijas kolektīvs vēlējās piedalīties un pajautāt savus jautājumus un izteikt viedokli par redzēto.
– Skatoties “Lauku sētas” pusfinālu un finālu, jāsaka tā: “Sanita, tev dzīvē veicas, ja tu tikai to spētu novērtēt!”
– Droši vien. Mīcoties pa dubļiem un meklējot kastīti ar atslēgu, es gandrīz vai padevos un domāju, kaut ātrāk viss šis murgs beigtos. Skatītāji redzēja vien dažas minūtes, bet dubļus mīcīju gandrīz divas stundas. Spēki jau bija zuduši, bet, par laimi, ieraudzīju ar savu svaru iemīto un ilgi meklēto kasti. Pēc tam siena kaudzē izmisīgi meklēju koka ripas ar uzrakstītiem biurtiem, no kuriem vajadzēja salikt šova vadītāja teikto populārāko frāzi: “lauku sētā darba daudz!”. Pēc tam steidzos uz ugunskura iekurināšu. To izdarīju, izmantojot tikai trīs sērkociņus. Mums tas bija jāizdara, saskaldot cieto ozolkoka malku un slapju ābeli. Grūti gāja, jo pēkšņi uznāca stiprs vējš, un ugunskurus kurinājām kalna galā.
– Ieejot šovā, no kā tu visvairāk baidījies?
– No sava rakstura. Domāju, ka ilgāk par nedēļu mani neizturēs un es pati neizturēšu. Ja kāds nestrādāja, es kliedzu. Nekad es nebļāvu bļaušanas pēc, jo uzskatīju, kāpēc kāds var atļauties nestrādāt, ja pārējiem tas ir jādara. Pagāja viena nedēļa, otra, trešā, un sapratu, ka mani pat aiz muguras necenšas aprunāt. No manis baidījās. Fināla sērijā Zane atklāja, ka par lielo Sanitu neviens neko neteica un nerakstīja viņas vārdu uz koka ripas, jo visiem bija bail, lai gan es neko viņiem nedarīju.
– Tu šovā biji patiesa un tik tiešām cīnītāja.
– Droši vien. Es nevienu neaprunāju, bet teicu acīs, nemelojot – par lietu. Nekad nelīdu iekšā pārējo dalībnieku intrigās.
– Kā tas ir, skatoties tagad sevi no malas, un dzīvojot un strādājot “Lauku sētā”, vai notikumi tika atspoguļoti tā, kā tas notika patiesībā?
– Mūs filmēja nepārtraukti. Neviens nezinājām, ko un kā tas viss tiks parādīts. Es notiekošo tiešām uztvēru kā šovu un uz “Lauku sētu” neatnācu baigi čupoties un draudzēties. Ja uzdeva jautājumu, kurš ir sliņķis un kāpēc viņš tāds ir, nedomāju, vai man šo cilvēku vajag kā draugu, bet teicu, kā ir. Otra lieta – kā to parāda raidījumā un kā manis teikto uztver pārējie. Piemēram, ja par mazo Sanitu pateica, ka viņa ir bakstāma un stumdāma, tad viņa apvainojās un bija dusmīga. Tas bija šovs, un kaut kas mums bija jāsaka. Tad jau mums tagad visiem par kaut ko ir jāapvainojas. Piemēram, pirmajās trijās sērijās ekrānā biežāk redzēja manu pakaļpusi, nevis seju. Skatoties šovu, domāju, kāpēc tiek parādīts tik maz no reālās situācijas? Piemēram, TV rādīja fragmentu, kur pēc iziešanas no šova Rasmuss Pujāts asarām acīs teica, ka viņš mīl. Tas bija domāts par Rasmusa dēlu, nevis par mazo Sanitu, kā varēja noprast skatītāji. Pēc tam gan internetā bija uzrakstīts, ka Rasmusam ir dēls.
– Visiem interesē tās mīlas lietas. Tev bija romantiskais vakars ar Dairi Mežuli no Gulbenes puses.
– (smejas) Romantisko vakaru kopā ar mani varēja izcīnīt ikviens. Dairis ātrāk salasīja vīnogas un piepildīja trīslitru burku, kas man stāvēja priekšā. Sākumā arī Dzintars man gribēja burkā nest vīnogas, bet saprata, ka neapsteigs Dairi. Par mani cīnījās divi dalībnieki. Pēc šova arī Stiflers (Normunds Sakovičs) atzina, ka es viņam patīku un ka bija gribējis kaut ko vairāk, bet Dairis jau esot viņu apsteidzis.
– Vai pēc šova reālajā dzīvē ir izveidojušies pāri?
– Ir gan! Otrās vietas ieguvēja Zane ir kopā ar Ingaru Babčuku. Viņš šovu pameta viens no pirmajiem, jo atzina, ka viņam tas ir par grūtu. Šovā Zanei bija attiecības ar Krišjāni Berģi, bet tās izjuka Krišjāņa nepamatotās greizsirdības dēļ. Viņi pēc šova Rīgā pat dzīvoja kopā. Septembra sākumā mums bija pasākums Dobeles pusē, un Krišjānis kārtējo reizi bija greizsirdīgs uz Zani. Pa ceļam abi saplēsās, bet nākamajā dienā puisis Zani sāka grūstīt. To redzēdama, pieskrēju pie Krišjāņa un sadevu pa seju vārda tiešā nozīmē. Es to nespēju paciest. No tā laika mēs neviens ar Krišjāni nekomunicējam un viņš arī ar mums nesazinās.
Mazā Sanita ir kopā ar Rasmusu. Nedzīvo kopā, bet satiekas un regulāri sazvanās.
– Vai zinājāt par katra dalībnieka personīgo dzīvi ārpus šova un patieso sociālo statusu?
– Man jautāja, vai esmu aizņemta sieviete vai brīva. Teicu – kāda starpība, jo sapratu, ka esmu šovā un noteikti kāds gribēs rakāties dziļāk, meklēt kaut ko, bet man to nevajag. Atklāti sakot, daudzi nemaz nestāstīja par savu dzīvi. Ja man prasīja par privāto dzīvi, teicu – vai drīkst neatbildēt uz šo jautājumu.
– Iespējams, daudzi nemaz nezina tavu dzīves gājumu? Kur tu esi dzīvojusi, mācījusies un strādājusi?
– Esmu iedzimtā valcēniete. Te esmu piedzimusi, augusi un mācījusies līdz 3. klasei – līdz deviņu gadu vecumam. Pēc tam aizgāju dzīvot pie vecmammas Teklas un vectēva Andreja uz Burtniekiem. Mācījos toreizējā Burtnieku Ausekļa vidusskolā. Vecmamma man ir īsta latgaliete. Abi iemācīja visus lauku darbus, tāpēc arī ne no kā nebija bail – pat ne no cūkas un vistas kaušanas. Bērnībā vecmamma lika nokaut vistu, lai būtu, ko ēst. Pēc pamatskolas aizgāju mācīties uz Rūjienas arodģimāziju par mazā uzņēmuma grāmatvedi. Es skolu nepabeidzu, aizgāju. Trīs mēnešus pirms skolas beigšanas sadusmojos uz visu pasauli. Turpat Burtniekos sāku strādāt par oficianti. Pēc tam aizgāju uz Valmieru, strādāju kafejnīcā par bārmeni, pēc tam zooveikalā – par veikala vadītāju, tad atkal strādāju kafejnīcā par bārmeni un virtuvē – par pavāru. Naktīs gatavoju salātus un cepu karbonādes, bet dienā mācījos frizieru kursos. Nu jau daudzus gadus esmu friziere. Es sāku apsvērt domu, ka vēlos mainīt profesiju, bet īsti vēl neesmu izlēmusi, ko gribu. Vairs negribu strādāt tik vienmuļu darbu. Sākumā likās, ka būs labi, bet man apnīk. Man negribas katru rītu gludināt blūzes un izskatīties labi. Gribu dzīvot laukos, staigāt treniņbiksēs un izspūrušiem matiem un darīt to, ko gribu darīt, nevis to, kas jādara. Līdz 50 gadu vecumam pāris šovos vēl piedalīšos un iegūšu iespēju dzīvot savās lauku mājās. Uzvarēšu un būšu bagāta (smejas).
– Stāsti, kā tev bija drosme pieteikties sist cūkai pa pieri. Šovā stāstīji, ka bērnībā vectēvs kāva cūku un tu viņam palīdzēji un savas nosalušās rokas sildīji cūkas pārgrieztajā vēderā, jo tur bija silti.
– No tā nav jābaidās. Tas viss ir dabīgi. Ja es pieteicos šovā, tad zināju, uz ko es eju. Katrā “Lauku sētas” sezonā dalībniekiem bija jānokauj kāds mājlops. Ja to nespēj izdarīt, tad šovā nav ko darīt. Man nebūtu problēmas arī rakāties pa siltiem mēsliem. No tā vēl neviens nav nomiris. Neesmu nekur lasījusi, ka kāds no mēsliem būtu aizgājis bojā. Ejot uz izbalsošanu, kas notika šķūnī, bija jāiet pāri pļavai vairākas reizes līdz visu safilmēja. Gājienu parādīja vien mirkli, bet visa pļava bija ar neskaitāmām govs pļekām.
– Kas tev šovā bija pats lielākais pārbaudījums? Tev bija kas tāds, kur vajadzēja sevi pārvarēt?
– Nekas nebija. Visu varēju izdarīt. Kādam varbūt bija morāli grūti. Vienīgi man bija reizes, kad likās, ka pietrūks fiziskā spēka. Liekot bruģi, lija sviedri. Nebija arī gulēts. Mēs tikai nonstopā strādājām. Vakarā mums iedeva darbu, bet jau nākamās dienas vakarā bija jāpabeidz. Skatītājiem rādīja, ka mēs nedēļu strādājam, bet patiesībā nedēļas uzdevumu paveicām pusotras vai divu dienu laikā. Ja darbu nepabeidzām, bija jāsāk steigt jaunais darbs plus vēl jāpabeidz iesāktais. Mēs strādājām arī naktīs, lai tikai varētu pabeigt laikā. Mums pateica, kad būs darba pieņemšana. Nevienu neinteresēja, kā un kad mēs strādājam. Visi guļ, mēs naktī strādājam. Neviens nezināja, cik stundu gulējām. Strādājām līdz diviem trijiem naktī, piecos cēlāmies augšā un turpinājām. Tas bija skarbi. Pēc šova saimnieki atzina, ka ir priecīgi par paveikto. Pat mūsu liktais bruģis nav jāpārliek. Mēs daudzus darbus darījām pirmo reizi mūžā. Biju darba vadītāja, kad mums bija jātaisa akmeņu krāvums, izmantojot cementu. Pilnīgi neko nezināju, kā sataisīt javu, cik tai jābūt šķidrai vai biezai. Kā es teikšu, tā meitenes darīs. Visa atbildība uz mani. Saimnieks tikai pateica attiecības – divi pret viens. Kas divi pret viens – spaiņi, lāpstas, grami? No rīta pamostoties, pirmais skrēju pārbaudīt, vai vispār cements ir sacietējis?
– Sanita, tev jāpiesakās kādam ekstrēmākam šovam.
– Es varētu piedalīties šovos, kur viss kaut kas jāēd. Līdz brīdim, kad būtu jātiek galā ar vanckaru jeb sapuvušu olu. Tajā pašā momentā es izstātos. Tārpus, čūskas, vaboles, zirnekļus es mierīgi varu apēst. Zinu, ka esmu mazliet traka.
– Kuram no puišiem tu novēlēji uzvaru šovā?
– Viennozīmīgi Dairim. Viņš bija arī visspēcīgākais. Jau, iekāpjot autobusā un braucot uz “Lauku sētu” Alūksnes pusē, sapratu, ka Dairis ir vienīgais, kas izskatās pēc cienīga pretinieka, ar kuru es varētu sacensties. Mēs, meitenes šovā izdomājām, kāpēc gan mums finālā vajadzētu spēcīgu vīrieti? Pirms liktenīgā balsojuma, kad Dairis uz ripas uzrakstīja Stiflera (Normunda Sakoviča) vārdu, jautāju – par ko viņš balsos. Es viņam visu laiku teicu, ka jābalso par Stifleru un viņam sajaucu galvu. Plus vēl lielais stress, un viss, mēs, meitenes, puišus aptinām ap pirkstu. Tas ir šovs! Pēc tam Dairis atcerējās, ka viņam kāds kaut ko borēja, tāpēc arī pieļāva lielāko stratēģisko kļūdu. Nezinu, vai viņš tagad to atzīst, bet tā vairs nav mana problēma.
– Atzīšos, man bija žēl Dzintara Bumbiera no Dundagas puses. Jūs visi viņam metāties virsū kā suņu bars.
– Jums, skatītājiem, viss notiekošais tika parādīts pavisam citādāk, nekā to izdzīvojām uz vietas. Ja tu padzīvotu ar Dzintaru kaut vienu vai divas dienas “Lauku sētā”, savas domas par notikušo un pārējo dalībnieku attieksmi pret viņu mainītu. Nedēļā, kad Dzintars bija pavārs virtuvē, es neēdu. Žēl, ka skatītāji neredzēja, kā staipās tie sasmakušie makaroni, kurus viņš uz pannas sacepa un deva mums ēst. Tas tiešām nebija labi darīts. Neskatoties ne uz ko, mēs, pārējie, pirms kopīgajiem pasākumiem viņam zvanām un aicinām piedalīties visur kur. Aicinājām viņu arī uz saimnieces Ilzes dzimšanas dienu. Viņš atbildēja, ka vispirms paskatīšoties savas vīzijas par to un tad domās, braukt vai nebraukt. Mēs neticējām Dzintara vīzijām, jo viņš šovā uzvaru pareģoja sev, otrajā vietā atstājot Dairi. Pēc Dzintara vīzijām, man šovs bija jāpamet trīs nedēļas pirms beigām. Lai viņš audzē dālijas, tas viņam padodas daudz labāk. Tik tiešām mēs Dzintaru neatstumjam.
Tieši tā pat kā par Līgu. Par viņu teica – kundzīte gados, forša un atraktīva. Tā nav! Tas pats attiecas arī uz Aiju Dembovsku, kas tiešām spēlēja uz kameru. Līdz ko viņu nefilmēja, viņa centās, cik spēka, lai ar mums sadzīvotu, un kaut ko darīja. Līdz ko sākās filmēšana, viņa spēlēja teātri. Mēs, šova dalībnieki, katrs bijām pilnīgi atšķirīgi. Šovā tā arī tam jābūt, ka dalībnieki nav vienādi. Katrs bijām ar savām “blusām, utīm un tarakāniem” galvā. Mums bija jāiemācās sadzīvot.
– Bez šova dalībniekiem bija arī “Lauku sētas” veidotāju komanda. Kādas jums izveidojās attiecības ar radošo komandu?
– Mēs ar viņiem nečupojāmies. Pārsvarā mūs filmēja četras kameras. Viens visu laiku staigāja un fotografēja notikumus. Mēs strādājām. Viņi uzstāda kameras un paši aiziet, piemēram, sauļoties. Līdz ko izceļas tracis vai mēs sākam bļaut un strīdēties,vajadzēja redzēt to skatu, kā viņi skrēja, lai kaut ko nenokavētu. Parasti mums jautāja, kas noticis, bet es teicu – vajag ātrāk skriet, tad zinātu, kas notika. Mēs bijām nejauki. Otro reizi jau mēs kašķi nevarējām atkārtot. Pēc tam mūs sauca uz interviju un izprašņāja. Ar radošo komandu dzīvojām viena mājā. Mēs gulējām otrajā stāvā, viņi – pirmajā.
– Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, jums sadzīves apstākļi bija labi.
– Jā, nebija nekādu žurku un netīrības. Dzīvošana bija laba, vienīgais, kas traucēja, bija ļoti karsts. Telpai, kurā gulējām, pa vidu bija skurstenis, kas, gatavojot ēst uz malkas plīts, sakarsa. Ārā plus trīsdesmit, un guļamtelpā arī karsts kā pirtī.
– Kā tu raksturotu šova vadītāju Jāni Rāznu? Viņš pret jums izturējās labi vai, gluži otrādi, piekasījās visam, kam vien varēja piekasīties?
– Viņš kā vadītājs ir savā vietā. Tad, kad pieņēma mūsu padarītos darbus, atradīs vismazāko nieku, lai tik mums piekasītos. Beigās jau sapratām, ka tas ir viņa darbs, lai tikai mums radītu stresu. Kad kameru nebija, viņš izturējās pret mums tīri labi. Ar mums, dalībniekiem, Jānis gan nečupojās.
– Pēc šova jūs turaties kopā?
– Turamies gan. Pēc šova kārtējās sērijas noskatīšanās katrs uzmeta lūpu un bija neapmierināts par to, kas teikts un darīts. Uzskatu, ja nesaprot, ka tas ir šovs, tā ir viņa problēma. Man tāpēc nav jājūtas vainīgai. Teicu pārējiem, ka arī viņiem bija izdevība mani kritizēt un izteikt savu redzējumu, bet neviens jau šovā nevienu sliktu vārdu par mani neteica. Būtu vismaz mēģinājuši, bet neviens jau neko neteica. Zinu, ka neapvainotos, es par to vēl pasmietos. Mani nespēj aizskart arī internetā rakstītie komentāri. Neņemu galvā, tā vieglāk dzīvot.
– Interneta portālos raksta, ka “Lauku sētas” zvaigzne ir Aija. Patiesībā tai zvaigznei vajadzētu būt tev, jo tu izcīnīji uzvaru.
– Man gan nav svarīgi, ka mani sauc par zvaigzni. Kāda zvaigzne? Smieklīgi. Domāju, ka Aija pati uzprasās, lai par viņu rakstītu dažādi portāli. Lai portāliem būtu reitings, tāpēc arī raksta. Aija ir tieši tāda, kādu redzēja šovā skatītāji. Neko pielikt, ne atņemt. Es kā darba vadītāja viņai pavēlēju uzvilkt kurpes, jo kas par strādāšanu ar plikām kājām. Turklāt man bija jāatbild par pārējo drošību. Ja kas notiks, es dabūšu pa mizu. Aija psiho, ka lieku apaut kājas. Bez kameru klātbūtnes viņa uzvedās kā normāls cilvēks, bet, līdzko redzēja, ka tuvojas kameras, viņa pēkšņi uz vietas var sākt raudāt, var ne par ko apvainoties, kliegt. Vārdu sakot – uzvesties uzspēlēti. Viņas uzvedība pilnīgi visiem spēlēja uz nerviem. Bija reizes, kad Aija lūdza, lai esam draudzīgi, jo, redz, viņa visu esot sapratusi un turpmāk uzvedīšoties kā normāls cilvēks. Pēc piecām minūtēm Aija atkal saiet “sviestā” kameru klātbūtnē. No mums visiem šova dalībniekiem Aija visvairāk spēlēja uz kamerām, bet viņai jau bija šovu pieredze. Šova komanda zināja, ka Aija ir gatava uz visu. Pēc šova nevienam no mums nav kontakta ar Aiju.
– Viens no “Lauku sētas” savdabjiem bija arī Stiflers. Kāds tev ar viņu izveidojās kontakts?
– Stiflers šovā ienāca kā nezināmais jaunpienācējs. Atklāti sakot, man bija vajadzīgas trīs dienas, lai es vispār saprastu, ko viņš saka un par ko runā. Ja viņš satraucās, sāka runāt ātri un tad vispār neko nevarēja saprast. Bieži vien viņam teicu – Stifler, apstājies, runā lēnāk ar lieliem drukātiem burtiem, lai mēs tevi saprastu. Sākumā mēs bieži vien aizmirsām, ka viņš ir Stiflers. Saucām par Stafleru, Snikeru un visvisādi. Viņš arī atsaucās.
– Saki, lūdzu, kāpēc cilvēkam visu to, par ko mums stāstīji, vajag – celties, iet un strādāt caurām naktīm svešā vietā? Sevi pārvarēt?
– Gāju uz šovu, lai pierādītu pati sev, ka šajā dzīvē varu kaut ko izdarīt un ka arī sievietes kaut ko var, nevis tikai staigāt īsos bruncīšos, krāsot lūpas un čīkstēt – es nevaru to un šito, ieskrūvē skrūvīti un atnes dēlīti. Piekrītu, ka sievietei ir jābūt sievišķīgai, bet vai vīrieši ļauj mums tādām būt? Ne vienmēr.
