Svētku nedēļā Smiltenē viesojās rakstnieks un vēsturisku romānu autors, ilggadējais laikraksta “Latvijas Vēstnesis” ārpolitikas redaktors. Īsi pirms priekšlasījuma par Latvijas Valsts prezidentu Kārli Ulmani un viņa lomu sarežģītajā Latvijas vēsturē “Ziemeļlatvija” ar rakstnieku tikās Smiltenes novada bibliotēkā.
Sarunājoties ar pieredzējušo žurnālistu un publicistu J. Ūdri Latvijas simtgades svinību priekšvakarā, viņa acis asarās mirkst vairākas reizes. “Reiz vienam onkulītim, kurš atbalstīja Latvijas nacionālos partizānus, prasīju to pašu, ko jūs man – ko jūs jūtat? Viņš teica, neprasiet man, jūs man sirdi raujat ārā. Ar mani ir līdzīgi. Jāapraudas, jo lielākā daļa dzīves pagāja okupācijas laikā ar visu no tā izrietošo. Man agri nomira tētis. Mammai bija maza alga. Tāpēc darba grāmatiņa ir no 14 gadu vecuma. Paldies Dievam, ka tas laiks ir beidzies, un es ļoti lepojos, ka piedalījos atmodas kustībā un man ir Barikāžu sarga medaļa – Latvijas valsts aizsardzības fonda “Lāčplēsis” pasniegtā Goda zīme. Es to nēsāju pie apģērba un brīnos, kāpēc daudzi mani kolēģi tā nedara. Cits pasmejas, ka gluži kā krievu laikā Brežņevs dižojas ar ordeņiem. Tā nav, tas ir mūsu pienākums. Cilvēki nesaprot, ka mums ir sava valsts – sava!” intervijas sākumā uzsver septiņu grāmatu autors J. Ūdris.
Tas jānovērtē, lai nepiepildītos Frīdriha Vilhelma Nīčes teiktais: “Ir tautas, kas, pazaudējot važas, pazaudē visu.”
– Kamēr vieni ir aizkustināti, runājot par brīvu Latviju, tās vērtībām un iespējām, citi turpina valsti pamest. Kā jūs uz to raugāties?
– Jūs jautājumā minējāt skarbu patiesību, ka daudzi nesaprot, ņirgājas par valsti. Šie ir jautājumi, kuriem izmisīgi meklēju atbildes. Redzu vairākus iemeslus. Lielum liela daļa cilvēku nesaprot, ka valsts tie nav politiķi, un nesaprot arī to, ka politiķi ir tādi, kādiem mēs tiem ļaujam būt. Tas nav kā pārmetums, bet drīzāk aicinājums jaunajai paaudzei iesaistīties politikā. Ne tāpēc, ka pēc definīcijas veci cilvēki būtu muļķi, bieži tas ir otrādi. Vecāki cilvēki tieši ir gudri, jo viņiem ir lielāka dzīves pieredze. Acu priekšā ir aina, ka šie kolosālie cilvēki, kā Alberts Bels un Imants Ziedonis, gāja prom no Latvijas Augstākās Padomes, bet vietā nāca cilvēki, ko es sauktu par badainā kucēna sindromu. Ja kucēnu tur badā un nedod pietiekami ēst, viņš visu mūžu grib rīt. Paliek kā ģiņģeris visu laiku. Tā vairs nebija augstākā patriotisma raudze. Man šķiet, ka mūsu tautā pie politikas izlauzās šie “kucēni”. Notika briesmīga lieta – politika saauga ar biznesu, kas nedrīkstētu notikt. Katrā normālā valstī, kāda ir arī Latvija, politiķi var ļoti labi dzīvot arī no algas, ja grib kaut ko vairāk, var iet lasīt lekcijas universitātē, ko daudzi dara. Bet nevadi savu biznesu, esot politikā.
Tas ir briesmīgi, ka var iziet caur uguni un ūdeni, bet nevaram iziet cauri varas taurēm. Tas ir viens moments. To diemžēl mēs uzskatām par normālu parādību, ka gandrīz katram, kurš ir bijis Saeimā, ministrs vai Valsts sekretārs, ir savs bizness, ka viņš ir bagāts. Ja pašam nav biznesa, tad ir viņa bērniem, sievai. Cilvēki ir pieraduši, ka tā tam jābūt, bet patiesībā tā tam nevajadzētu būt. Ja ej politikas ceļu, tad tev jābūt tīram kā stikla mājai.
Ļoti satriec, ka cilvēki izbrauc no Latvijas, īpaši jaunie.
– Tas ļauj domāt, ka jaunie ne vienmēr novērtē brīvību un tās cenu?
– Mēs domājam, ka Latvijas valsts tika ļoti viegli atgūta. Kad sava drauga Māra Čaklā grāmatā par Vairu Vīķi-Freibergu lasīju dzejoli, man bija grūti noturēties, lai acis neaizietu postā. “Divreiz gadsimtā izplēsa valsti, tas ne katrai tautai ir dots,” tie bija viņa vārdi. Un tagad daļa domā, ka tā valsts izplēšana otrreiz bija daudzkārt vieglāka, pasēžot pie ugunskuriem. Krita divi operatori, daži miliči. Kas tad tas ir? Esmu kristietis, domāju, Dievs mūs sargāja. Pirmo reizi, kad šo valsti dibināja, krita tūkstošiem latviešu, sākot ar strēlniekiem Pirmajā pasaules karā. Mēs neesam lējuši asinis par šo zemi, varbūt tāpēc to tik dziļi neizjūtam. Bet mēs esam to darījuši vēsturiski pirms simts gadiem. Acīmredzot mēs, inteliģence, esam ļoti parādā savai tautai. Te kritiski jārunā par vēsturniekiem.
– Kas jūs dara laimīgu Latvijā?
– Es nedzīvoju vienā laimē vien, drīzāk dzīvoju lielās raizēs. Esmu noraizējies par Latviju. Nesen man piezvanīja viena slavena aktrise. Viņa saka, cik sāpīgi, ka valsts nerūpējas par veciem cilvēkiem, pieliek vien piecus vai desmit eiro pensijai. Tur tiešām var daudz kritizēt. Bet viņa runāja arī par paaudzēm, kas rosināja domāt, lai katrs savu omīti un vectēvu spētu cienīt un atbalstīt ikdienā. Protams, šie cilvēki neko paši neprasīs, taču mēs varam viņiem nopirkt jaunas kurpes vai cepuri, iedot naudiņu kaut kafejnīcas apmeklējumam, lai var kā Parīzē tantītes dzert kafiju no mazām krūzītēm un runāt par sunīšiem. Šie cilvēki to ir pelnījuši!
Priecīgu dara jauni, gudri un talantīgi cilvēki. Lāčplēša dienas gājienā Rīgā redzēju daudz jaunu mammu ar saviem mazajiem bērniem, pie jakām piespraustas sarkanbaltsarkanās lentītes. Pie Brīvības pieminekļa bija daudz jauniešu – viņi ir Latvijas nākotne.
– Kā jūs pats sagaidīsiet Latvijas simtgadi un ko tajā novēlat latviešu tautai?
– Latvijas simtgadi sagaidīšu vispirms savā Torņakalna baznīcā, lasīšu lasījumus no altāra. Piesakos to darīt zīmīgās reizēs, iepriekšējā bija tēta simts gadu jubilejā. Slavenais maestro, kolēģis no radio fonda laikiem Edgars Račevskis uzaicināja uz koncertu Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Vakarā noteikti noskatīšos svētku salūtu.
Latvijai es novēlu brīnišķīgas zemes cienīgu tautu. Latviešu tautai – novērtēt, ka mums ir sava tauta.Pasaulē ir daudzas lielākas tautas par mums, kā kurdi, palestīnieši un vēl citi, kam nav savas valsts. Ķīnā, cik tur nav tautu, vesela nācija!
Runājot detaļās, cilvēkiem vajadzētu ļoti padomāt, vai viņiem ir morālas tiesības braukt prom no šīs zemes, ja tu ar bērniem aizbrauc, vai viņi tev kādreiz nepārmetīs. Būt saskaņā ar savu dvēseli! Kā teicis Svētais Francisks, cilvēkam atbilde uz visiem svarīgākajiem jautājumiem ir dvēselē, bet mēs domājam ar prātu. Prātu baro čakras, trešā no tām ir vēders, bet dvēseli – Dievs. Esiet garā stipri!
